bartolomejs

stila upuris... ;D
- Lord, man ir vientuļi...
- es arī esmu vientuļš, un kas no tā?
- bet tev tas piestāv...


un ja padomāt, tad vientuļš es tiešām esmu nevis tāpēc, ka tāds būtu pēc dabas (kaut gan bērnībā biju visai šizoīds, ar laiku kļuvu gandrīz ekstraverts) vai arī nevienam nebūtu vajadzīgs... vientuļš es esmu tikai tāpēc, ka tas man piestāv... es to esmu izvēlējies, jo tā izskatās labāk...

un ja vēlreiz padomāt, tad arī mana pēdējā laika lielākā trauma - celibāts ir vienīgi stila jautājums... es te nesen parēķināju, ka neesmu skūpstījis meiteni kopš jūnija un arī tad tā bija dažas sekundes ilgusi epizode pēc daudzu mēnešu miera perioda... un celibāts ir stila jautājums, jo man nepiestāv izrādīt seksuālu uzmanību sievietēm...

citi stilam pielāgo savu apģērbu, es pielāgoju savu izturēšanos un domāšanu... nezinu cik tas ir normāli, bet īpaši laimīgāks no tā es neesmu kļuvis... un ņemot vērā, ka ir ļoti maz cilvēku, kam šis mans tēls patīk, rodas jautājums: "kam tas vispār ir vajadzīgs?"... a vajadzīgs tas ir man... man pašam...

šeit sastopas zemākās vajadzības ar augstākajām vajadzībām un augstākās pagaidām gūst virsroku... kā izrādās, pat alkohola reibumā augstākās saglabājas un nedod iespēju zemākajām...

krīzes periods beidzies, nedēļa nodzīvota skaisti... jāsāk veidot jauno dzīvi...

http://klab.lv/users/lord/4692.html

sagribējās raudāt... man nekad negribas raudāt... nu gandrīz nekad... bet nekad bez iemesla... tagad nostaļģija uznāca... sāpes par zaudēto visu labo, kas ir bijis... laikam jau mana dzīve nav tik skaista un saulaina kā es to mēdzu apgalvot... vismaz reālajā dzīvē es tā apgalvoju... ciest nevaru savus vājuma brīžus... :PPP

http://klab.lv/users/lord/2912.html

ADFS
Ja kādam ģimenē aug bērns, kurš izskatās gudrāks par savu vecumu un, lai gan pirmajā klasē bija labākais skolnieks klasē, ar katru gadu arvien vairāk zaudē interesi par mācībām un kādā 6. klasē jau tiek izslēgts no skolas par nesekmību vai vēl kaut ko, tad ir vērts padomāt, vai tas nenotiek tāpēc, ka bērns ir sevišķi apdāvināts un skola ir pārāk garlaicīga viņam... pēc statistikas, ~30% bērnu, kas tiek izslēgti no skolām, ir apdāvināti... ir noziegums pret šādiem bērniem viņus turēt skolas solā pret viņu pašu vēlēšanos, jo skola tiem nekad nespēs sniegt to, kas tiem tiešām ir nepieciešams...
Rīgā darbojas Latvijā pagaidām vienīgā fakultatīvā skola bērniem ar īpašām vajadzībām - apdāvinātajiem bērniem, kuru IQ svārstās starp 130 un 160, bet gadās arī augstāks.... šajā skolā bērniem tiek sniegts tas, kas tiem ir nepieciešams... katru nedēļu sestdienās vai svētdienās (tā kā skola ir fakultatīvā, bērni turpina mācīties savās skolās) notiek 4 - 5 astronomiskās stundas ilgstošas mācības, kuru laikā bērni vienlaicīgi apgūst matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju, etc... standartpriekšmeti tiek apvienoti tā, lai bērniem būtu interesanti tos mācīties un šeit viņi uzzina daudz vairāk, kā tas ir iespējams normālā skolā... bērni tiek vispusīgi attīstīti un izaugot tie šīs zināšanas prot likt lietā un tāpēc atrod sev vispiemērotākās profesijas... kaut gan mācoties šajā skolā, nav nekādas garantijas, ka bērniem uzlabosies sekmes parastajā skolā, tomēr viņi vismaz iegūs izglītību, kuru pamatskola tiem nemaz nespēj sniegt... katru vasaru ir mācību nometnes... negatīvā puse ir tas, ka skola tiek spiesta ņemt mācību maksu, jo valsts nevēlas finansēt šo skolu...

es sestdien testēju divus bērnus, kas stājās šajā skolā... 8 gadus veca meitene ar savu loģiku mani pārsteidza tik tālu, ka es sāku aizdomāties, vai mana intelektuālā attīstība ir noritējusi normāli... viņa spēja, principā nedomājot, atbildēt uz jautājumiem, kas man sagādāja grūtības.... ok, viņai nebija īpaši plašas faktoloģiskās zināšanas, kaut gan viņas vecumam tās bija daudz daudz plašākas, kā tām vajadzēja būt... loģika, kreativitāte un cēloņu un seku meklēšana mani absolūti pārsteidza...

bija tur arī viens 8 vai 9 gadus vecs zēns, kuru gan ne es testēju, bet es biju novērotājs, kad viņš stāstīja par to, kā lejkannai jāpietaisa riteņi, motors, uztvērējs, raidītājs un vēl hvz, kas (neesmu speciālists radiovadāmajās rotaļlietās) vēl, lai tā nebūtu jānēsā, bet pārvietotos vadīta ar distances pulti... un vēl viņš stāstīja par to, ka tad, kad pienāks pasaules gals (pēc viņa apgalvojuma - samērā drīz tas būs), tad vajadzēs evakuēties... viņš pat nosauca uz kurieni... tas bija kāds Saturna pavadonis, kurp šis jaunais cilvēks piedāvāja doties, jo no pagaidām zināmajām vietām, tā ir vienīgā, kur cilvēce varētu paglābties... viņš arī stāstīja par to, kā šai evakuācijai būtu jānotiek... sajutos mazs un stulbs...

http://klab.lv/users/lord_andrey/74890.html

domāju cik cilvēki mani izmestu no friendiem, ja kādreiz pierakstītu, ka esmu lauzis savu celibātu... un beidzot Anduks izskaidroja man kāpēc mani nevēlas sievietes... tā nu mēs kopīgi noskaidrojām, ka es esmu impotents nevainīgs (kas Andukam šķita visšokējošāk) gejs.... ehh, smags man liktenis...

http://klab.lv/users/lord_andrey/74290.html

nevienam es šodien neesmu vajadzīgs... eju dzert ar bijušo... vismaz viņai es esmu vajadzīgs... jautājums: vai viņa man ir vajadzīga...

http://klab.lv/users/lord_andrey/72459.html

taisījos nākamajā gadā stāties teologos, bet sāku domāt, ka varbūt tomēr nav vērts...
un tomēr mani ļoti pārsteidza, cik mazas zināšanas par kristietību ir katoļu semināra 3. kursa studentiem... viņi zina dažus latīņu valodas terminus un daudz daudz svešvārdu, no kuriem gandrīz pusi es nekad dzīvē neesmu dzirdējis un kurus ir iespējams daudz maz izprast tikai automātiski tulkojot no latīņu valodas, bet par pašas baznīcas vēsturi, par rituāliem, par jaunākajiem atklājumiem arheoloģijā šajā laukā, par alternatīvajām idejām, etc. viņiem nav ne mazākās nojausmas.... vēl viens šāds vakars un es kļūšu par ateistu... man tiešām gandrīz pret paša gribu, nākas censties salauzt šo konservatīvi dogmatiskās pārliecības sienu, lai parādītu cilvēkam to, kas viņa acīm vienmēr ir bijis slēpts... bet tas nestrādā... jo viņu ticība ir tik stipra, ka jebkas, kas nav rakstīts Svētajos rakstos, pēc viņu pārliecības, ir meli... un nevar pierādīt vienkāršas lietas, kuras, šķiet, ka jau vidusskolnieki vēstures grāmatiņās raksta... es nekad agrāk nebiju iedomājies, ka kādreiz kādam centīšos iestāstīt, ka Evanģēliji nevar būt autentisks avots un ka arī pārējās Bībeles grāmatas rakstījuši vienkārši mirstīgie ar savām vājībām, trūkumiem un fantāzijām... un viss tikai tāpēc, lai liktu noticēt, ka viduslaiku Eiropā bija izplatīta mise, kas tika saukta par Svētā Sekārija vakara misi un kuras mērķis bija cilvēka nogalināšana ar Dieva roku... un kas, pēc manām domām, kļuva par pamatu Melnajai pusnakts misei...

http://klab.lv/users/lord_andrey/72275.html

šonedēļ vairākkārt pārliecinājos, ka nav gluži tā, kā es apgalvoju, ka neviens mani nemīl un nevienam es neesmu vajadzīgs... jautājums ir: cik ilgi manī šī pārliecība spēs noturēties...

http://klab.lv/users/lord_andrey/71508.html

дети тоски...
а когда наступает ночь, тоска берет нас в свои холодные обьятия... и не отступает, не покидает нас до рассвета, любья нас - своих детей своей мотеринской любовью... и не вырватся из ее обьятий, ибо ее любовь сильнее нас...

http://klab.lv/users/lord_andrey/70422.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/70283.html

Lilai

ehh...ienaacu un ieraudziiju te Ariju...neticami..
uzreiz sirdii iesaapeejaas-tik daudz savulaik ar sho grupu saistiijaas..
koncertaa raudaju kaa mazs beerns..eh..ko es te

angelskaja pilj
eto zov i bilj

Lord Andrey

nu man arī šo grupu klausoties sirds sāp... kādreiz jau pēc šķiršanās draudzene uz Ziemassvētkiem atbrauca pie manis un dzirdot vārdus "...и любьлю, и ненавижу тебья..." palūdza, lai ierakstu viņai dažus Arijas diskus... jo viņi dziedāja par to ko viņa juta... pret mani... tā nu man Arija vienmēr saistās ar šo gadījumu...

Lilai

man apmeeram lidziigi-man ar manu bijusho taa bija muusu grupa no pasha saakuma.un sakumaa to klausijamies kopaa,tad jau veelaak,kaadu gadu es vispar nevareeju klausiities- bez tebja vai zhanna, jo tad asaras lija straumeem.
un uz to koncertu bijaam kopaa-kaut gan jau pashjirushies.Gaju un zinaaju,ka buusim kopaa atkal.Vai nau dziives ironija,ka esot kopaa 4 gadus ljoti gaidijaam vinjus LV.Bet vinji atbrauca tikai pec tam,kad jau bija par veelu.
Mes patiesham pec koncerta izlemaam pamegjinaat veel,bet laikam nebij lemc.

Lord Andrey

mjā.... diemžēl, reizēm vienkārši nav lemts... man arī pirms mēneša bija iespēja visu atjaunot.. bet arī nebija lemts... tagad gan esmu paspējis to daudzreiz nožēlot, bet atbildīgajā brīdī nolēmu, ka varbūt tomēr viņa būs laimīgāka bez manis... laikam tomēr biju muļķis...


Lilai

kapeec taa izleemi?
es neteikshu ka biji mulkjis,jo nezinu kas un kaa,bet no otras puses- ja nozheelo tagad....tad varbuut tomeet vajadzeeja?

Lord Andrey

nez, tagad jau par vēlu... vienkārši es zināju, ka viņai ar tagadējo puisi ir daudz maz normāli... viņa viņu nemīl, bet vismaz viņš mīl viņu, viņiem ir stabīla dzīve, viņš vienmēr viņu aizstāvēs un diez vai kādreiz pametīs... viņš sniedz viņai to drošību un pārliecību par rītdienu, kuru es viņai nekad nespēšu dot...

bet no otras puses viņa no ļoti talantīga cilvēka kļūst par mājsaimnieci un nejūtas ar viņu laimīga... tas man arī liek domāt, ka tas ko es darīju, bija muļķīgi...

Lilai

njaaa....nekad nau bijis patikami no malas noskatiities,kad kaads cilveks paliek par maajsaimnieci un iznieko talantu un idejas vaarot zupu.
stabilitaate->?? kas ir stabilitate...es domaaju,ka feelings ir taa veerc,lai neljautu cilveekam pazust starp katliem unn stabilitaati.
es arii biju kopaa ar cilveeku kadu laiku,kad mani miileju un ko es nemiileeju- beigaas es sapratu ka niekoju savu laiku melodama vinjam. bet viss jau ir atkariigs no vinjas- ja vinja ir laimiga ar stabilitaati un vienpuseeju love-tad taa ir tam jaabut,bet nezin kapec rodas priekshats,ka vinja nav gluzhi laimiiga.Vai arii tas ir tavas ceriibas ,ka vinja taada nau

Lord Andrey

es no sirds ceru, ka viņa tāda ir...

lai gan man nekad nedrīkstētu uzlikt pašnāvnieka zīmogu, tomēr pēc 16 stundu Oystena Sevaga un Lakki Pateja klausīšanās tiešām pieejot pie loga rodas vīzija, kā es tur apakšā guļu nedabiskā pozā ar salauztiem kauliem un šis skats tik ļoti iederas pie šīs mūzikas, ka tā vien gribas aiznest šo domu sev līdzi... jo tā ir skaista... bet skaistu to dara mūzika.... kas liek domāt par mūžību...

http://klab.lv/users/lord_andrey/69343.html

divu sieviešu (vecums intervālā no 60 - 80) saruna 02.09.03.

daļa ir citāti, daļa brīvs atstāstījums, kaut kur varu kļūdīties... daudz ko palaidu garām jo pašu svarīgāko čukstēja... netiek sadalīts ko kura teica, jo es to neredzēju, es gulēju aiz sienas un aizrautīgi pierakstīju visu dzirdēto... (lieliskā Pļavnieku daudzdzīvokļu māju skaņas izolācija, ibio) nu un tas viss sadalīts pa tēmām... būtībā saruna vienkārši gāja uz priekšu bez šādiem sadalījumiem, tāpēc lūgums domāt, ka tur, kur parādās jauna tēma tas ir vienkārši turpinājums iepriekšējam tekstam bez pārlekšanas....

1) Marss pieiet pie Zemes. Tev nerāda to kanālu Discovery, bet tur stāstīja, ka Marss pieiet Zemei reizi 60000 gados. Iedomājies kāda mēs paaudze? Un vēl stāstīja, ka cik tur gaismas gadu attālumā atklāja planētu tādu pat kā Zeme, kur var būt dzīvība. Varbūt tie ir tie citplanētieši, kas te visu laiku atlido?
2) Jā, kas tagad notiek, agrāk bija vasaras kā vasaras, ziemas kā ziemas, a tagad ražu nevar novākt (seko stāstījums par to, kā tikusi apceļota Latgale, kur kolhoza laikos būtu bijis labāk...)
3) Vot luterāņu un krievu mācītāji man patīk, viņiem var līdzi klausīties, a vot [tiek nosaukta radniecības pakāpe] Aglonā bija [ilgstoši smiekli]. Jā, jā, grēksūdze - trīs minūtes un grēki piedoti [ilgstoši smiekli]. A sievietes, sievietes [saka kaut ko nesaprotamu pusčukstus] un tie ir garīdznieki? [smiekli] (tālāk tiek ilgstoši apspriesti katoļu baznīcas absurdi un viss stāstījums pavadīts ar stāstītājas smieklu lēkmēm...)
4) A tu zināji, ka Streipam tēvs nomira? Jā, šodien laikam bija ierakstā raidījums. Dienā bija līdzjūtība (tiek lasīta līdzjūtība Streipam). A viņa jaunā sieva it kā aptiekā strādā, a brāli viņš līdz šim nekad nebija pieminējis. Māte it kā Amerikā nomira. Nē taču - Latvijā! Kā Latvijā? Tiešām? Nu ja! (tiek turpināts apspriesti Streipa raduraksti ar to ienākumu līmeni, dislokāciju, attiecībām ar pašu Streipu, etc...)
5) (tiek aprunāts kaut kāds radinieks) A viņš runā ar viņu angliski un slepeni neviens viņus nesaprot. Viņš viņu tik nosauca par slampu, bet kaut ko no viņas noteikti grib. (tiek apspriests visa dotā cilvēka paziņu ienākumu līmenis, etc...)
6) Šodien teica, ka Ūdre atkāpās. Tā ir traka vecene, bet kāda viņa uzpūtusies. Ārzemnieku dabūjusi, a jau sen viņai tas ārzemnieks.
7) Bet Repšem es tik skatos tikai tāds uzvalks un tāds uzvalks (tālāk tiek sauktas krāsas un tipa modeļi vai kas tamlīdzīgs), bet neuzbarojas... jā viņā nav tāds... Bankā strādāja viņam naudas pietiek. Viņš tik ar lidmašīnām un motocikliem brauc. Ne no kā nebaidās, jā tāds viņš ir [izklausās labsirdīgi, gandrīz ar mīļuma pieskaņu un ar lepnumu]. Bet viņš ir vācietis, viņš pats teica. Bijis tur kaut kādā brālībā. (sāk runāt klusu)
8) .... pilnvara 12 lati.... ārprāts, tagad 17 lati, es viņam teicu, man naudas nav, trešdien (tiek rēķināti datumi, atskan zirga zviegšanai līdzīgi smiekli)...
9) Bet Vaļnieka māte jau staigā.
10) ... un spridzina un dara un mēs jau taisnību nezinam, bet tie melnie tak tā kā Afganistānā... atkal 10000... jā nav tās dienas...
11) Teica, ka pēcpusdienā parādīsies saule. Man ir uzvārīta zupa un kāposti (tiek apspriests ledusskapja saturs, tomāti siltumnīcā, pārrunātas kartupeļu frī gastronomiskās īpatnības).
12) ... Bij tik kluss un priecīgs. Viņa saka: "tavos gados jau viss labi" (tiek pārspriests abu veselības stāvoklis, ļoti garlaicīgi klausīties par visiem ārstiem, kas tiek apmeklēti, zālēm, kas tiek dzertas un vietām, kas sāp, notiek atvadīšanās runājot par sāpīgājo viņu vecumā - veselību)

visa saruna kopumā noritēja mazliet vairāk par pusstundu... mana diagnoze bija "geranto - pokemonisms"... ;)

šodien dušā atcerējos, kas mani dušā parasti visvairāk mulsina - tie ir daudzie smaidošie sieviešu skatieni no rindā saliktajām matu krāsu paciņām... dažu smaidi šķiet pat piedauzīgi... :P

visu rītu prātā griežas nez kādā veidā tur iekļuvusī frāze "помазанник утренней звезды"....

http://klab.lv/users/lord_andrey/67028.html

garlaicīgi... izdomāju, ka kaut kas jāpārtaisa Doriana mājaslapā, bet pasēdēju un tā arī neizdomāju, ko es gribu mainīt... sēžu, dzeru vīnu un minimizēju un atkal maksimizēju visus logus aiz garlaicības... ja būtu baigais geimeris, varētu kaut ko paspēlēt... tā kā neesmu, spēles ātri sāk kaitināt... vienīgi varētu otro Fallout'u uzinstalēt, ja būtu uz cietā diska brīva vieta... bet vietas nav... un arī laika vairāk nav tik daudz... ātri septembris... tas nozīmē, ka jāpārvācas uz Rīgu... projām no mājām un no interneta... pa vasaru esmu pārāk pieradis pie sviesta cibas, var arī abstinence sākties... atkal būs tā, ka parādoties Rēzeknē, nepaspējis novilkt mēteli, metīšos pārbaudīt mailus un lj... stulbi, bet fakts... vienīgais labums no dzīvošanas Rīgā ir tas, ka draugi ir pastieptas rokas attālumā un atbraucot uz Rēzekni, ir divkāršs prieks satikt šejienes draugus, kuru man šeit nav nemaz tik daudz...

http://klab.lv/users/lord_andrey/64316.html

liekas, ka esmu sācis kļūt viegli aizkaitināms un naidīgs pret visu dzīvo... laikam nevajadzēja pārstāt lietot medikamentus... šodien sāku bļaut uz patēvu par to, ka viņš palūdza, lai aizdzenu uz stāvvietu mašīnu... kaut gan tam varētu būt arī cits iemesls... šodien skanēju bildes no veca albuma, kur es esmu sākot ar 6 nedēļu vecumu un beidzot ar kādiem 5 gadiem... dīvaini, ka visu laiku bija kaut kādas izjūtas, kuru izcelsmi man bija grūti izprast... tikai divās bildēs bija redzams mans tēvs... viņš turēja mani gadu vecu rokās... un divās bija vectēvs... un tad, kad nonācu līdz trīs gadiem, mani visās bildēs rokās turēja patēvs un mēs izskatījāmies laimīga ģimene... un es sajutu kaut kādu naidu pret patēvu... pat nezinu, kas bija tā iemesls... un vispār nekad neesmu redzējis tik smaidīgu bērnu albumos... visās bildēs es smaidu vai smejos... tikai pirmo mēnešu bildēs ir saviebta seja... bet ne raudāšanai, vienkārši saviebta... un nevienas bildes, kur es raudātu... mans brālis 80% bilžu raud... tad nu kāpēc tik laimīgs bērns izrādījās tāds... ē... nu labi...

šausmīgi samulsināja vesela bilžu sērija, kas bija fotografēta, kad man bija 18 mēneši... visās bildēs, neatkarīgi no rakursa un apgaismojuma man ap kaklu ir apmēram sešus centimetrus plats melns oreols... vietām tas kļūst blāvāks vietām šaurāks, bet visās bildēs tāds ir... un tas nav uz kakla uzģērbts caurspīdīgas drēbes gabals... rodas iespaids, ka vienkārši tajā vietā nebija gaismas, kad fotografēja... dīvaini...

http://klab.lv/users/lord_andrey/63373.html

skuka:
ieskanē kādu bildi ar to... oreolu

un vai tiešām ir tā, ka patēvs, kurš bijis ar tevi kopš trīs gadu vecuma, vēl vienmēr ir patēvs, un tēvs, kura gandrīz nav bijis - ir tēvs?...

es taisos atņemt savam puikam tēvu, un zinu, ka ir ilūzija vai apzināti/neapzināti meli tas, ko abi viņam stāstam - ka nekas nemainīsies, ka tēvs tāpat būs ar viņu kopā, ka satiks viņu katru dienu, ka brauks slēpot, ka...

bet attālināsies taču pamazām, vai ne? un puika man nekad to nepiedos.

Lord Andrey
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...

Andža
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...

honeybee par Lordu (neatceros, ka kādreiz kāds būtu labāk to pateicis):

"zini, ar tevi ir tā... ka tu esi daļu sevis veltījis sapnim, un tāpēc tu pats esi daļēji kļuvis par sapni. pats sev un citiem, kas to sapni spēj redzēt. un tieši tas tevi sāpina, tā plaisa starp sapni un nomodu, kas ir tevī pašā"

http://klab.lv/users/lord_andrey/60752.html

gribas radīt kaut ko nemirstīgu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/60615.html

kad būs brīvāks laiks, apsēdīšos un sastādīšu sarakstu, cik cilvēkiem paliks vieglāk, tad ja manis nebūs, cik būs vienalga un cik būs grūtāk... vismaz pagaidām es esmu stipri pārliecināts, ka pirmais stabiņš būs stipri garāks par pēdējo...

http://klab.lv/users/lord_andrey/56797.html

unintended
Blind, selfish Lord
:(
Nafig mums Tavs nervu sabrukums vajadzīgs?

lord_andrey
ibio, ļaujiet taču man sevi žēlot!!!

...Un tad pienāk brīdis, kad sirds vairāk neitur. Tā uzsprāgst no iekšas, sašķīstot tūkstošos mazu gabaliņu... Un tad vairs nezini: raudāt vai smieties? Triekt dunci ribās pirmajam pretīmnācējam, vai krist tā apskāvienos un raudāt uz pleca? Asinskāre... mežonīga asinskāre... nepārvarama vēlme sajust, kā dūre sašķaida žokli... un smieties... un kā neprātā dejot uz viņa kapa... Un nolikt ziedus tai par godu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/55398.html

so this is forever...

- neraudi...
- es neraudu, izskats var būt maldinošs...
- nedusmojies...
- es nedusmojos, man nav nekādu tiesību to darīt...
- bet ja nu kādreiz dusmosies, piedod, labi?
- protams...
- skrien nu, savādāk es pati sākšu raudāt..

http://klab.lv/users/lord_andrey/55065.html

šī gaidīšana "atnāks - neatnāks" ir ļaunākais, kas var būt... nevar īpaši ne uz ko sakoncentrēties... tikai valkājies pa māju trīcošām rokām šur tur kaut ko paķerot un nometot citā vietā... un tas viss galvenokārt tāpēc, ka neatbild uz sms ar jautājumu "atnāks - neatnāks"...

http://klab.lv/users/lord_andrey/53626.html