Ai, kā man patīk jūlijs/augusts/septembris, jo tie meži, tie meži ar sēnēm/ogām ir pilni un var doties rēbusā "kas tad nu šoreiz."

Svarīgi ir noskaņoties un pareizi gatavoties, noķert meža noskaņu vēl pagalmā zābakus velkot, saprast, ar kuru grozu būtu pieklājīgi doties un kurš nazis jāņem, atstāt mājā telefonu, lai ir miers no tētulīša "euskuķijūsvēlilgi, manjaupalikagarlaicīgi."

Nē, tās nav nekādas kaprīzes, gadiem pārbaudīts: nepiedien agrajās gailenēs iet ar lielo beku ražas grozu un trijiem maisiem salocītiem rezervei, jo nekā tur nebūs, vien tukša stunkāšanās, tikpat neērta, kā milzīgo iepirkuma ratiņu grūstīšana, ja jānopērk 3 paciņas Lazdonas biezpiena. Tātad, gaileņu grozs,
tad jānoķer pareizā sajūta vēl stāvot mājas pagalmā,
tad garām ejot jāapskatās, vai gadījumā kaimiņam uz lieveņa nav spaiņi ar sēnēm (ja ir, tad skaidrs – jāiet uz otru mežu, tur ir vēl plašākas teritorijas) un tad jau, pussimts metri un mežs klāt. Pa labi zemenes, pa kreisi - avenes, tāds maigs intro, oguceļamaize, jo sēnes sākas bišķi dziļāk, bet priekšpuses sūnu mitrums un citas pazīmes laikus gatavo tam, kas varētu būt. Vai nebūt.

( dižamežavāverīts, kā ir vēl )

Barbalas žurnālis pastāv kopš 2006. gada jūnija, esot izdarīti 1,328 ieraksti, 9616 izraksti un 7,423 saņemtu komentāru. Šis tas ir.

Pirms sāku rakstīt pati, es diezgan ilgi lasīju vairākus cibiņus, piemēram, anonymousu, blond, maya, dienasgrāmatu/aptieku, roni, wowow, starro un vēl dažus, ap to pašu laiku cibot sāka uz NY pārcēlusies vedjmah un klātienē labi zināmais simamura. Manā dzīvē bija posms ar dzīvošanu Viļņā un emocionālu uzraķetēšanu, pēc tam es te klusītēm lāpījos kopā norautiemi pirkstiņiemi, tad nāca cits vilnis un viss bija daudz citādāk. Ciba palika par kaut ko diezgan svarīgu, pašas teritoriju, kuru mēģināju turēt tīru no ikdienības un ļoti pabrīnījos, ka kaut kas ārpus īsto paziņu loka mani bija sazīmējis un darbavietas koridorā uzsauca "čau, bārbal."

Tā nu ir sanācis, ka pateicoties Cibai ir satikti vairāki labiem cilvēki un ik pa brīdim tiek devirtualizēts kāds sen lasīts cibiņš, kurš parasti izrādās tieši tikpat lāgs, kā lasīts. Dažubrīd šķita, ka dzīve ārpus cibas nemaz nepastāv un ja jau, dr. Ķilkuta vārdiem runājot, "visa Rīga guļ zem vienas segas", tad Cibas gadījumā tā pat nav sega, tas ir kaklautiņš knaps, taču šos apcirknīšus atstāsim pētniekiem, the power of networks and strenght of social ties. (Fonā – klusējošs vilnis ar šķiltaviņām.)


Ciba, es tev novēlu daudz laba satura, jo tas ir vienīgais, kas skaitās. Interesanti cilvēki, kuri ģenerē ko garšīgu un kurus ja izdodas, var satikt arī offlainos un atrast par tādiem pat, kādus žurnālus tie raksta.