Paldies Fonofest par sagādāto lielisko koncertu - Anathema. Kolosāli, emocionāli piesātināti, skaisti. Lieliska balss, labs shovs un lieliska mūzika!
"We're running to the edge of the world, running, running away" - akustiskās ģitāras smalkie un izteiksmīgie akordi, visaptveroša sintezatora nokrāsa un smeldzīga mensona balss - tā es pavadu šo vakaru, tūlīt jau rītu. Jau ir sestdiena, pavisam ceturtā jūlija diena. Es skaitu dienas. šī ir ceturtā, pavisam palikušas vēl daudz vairāk, bet tās virzās uz otru pusi. Es tā to redzu. Protams, tas ir kreisi, bet mani vektori rāda mainīgi, līdzīgi, kā Džeka Sperova kompass. Tomēr arī ne līdz galam šādi. Virziens ir tur pāri un vēlreiz pāri. Acīs ik pa brīdim iemetas migla, bet tas jau tāds sīkums, salīdzinot ar to, kas varēja būt aizparīt. Nonākot pie šīs sajūtas, ka rītdiena jau ir pagātne, viss var kļūt skaidrs, var arī nekļūt, atkarīgs ir virziens, kurā lūkojos. Var arī grozīt sajūtas, respektīvi, attiecīgi jūtoties var mēģināt transformēt tās uz apriori esošās "pirms aizparītdienas", galarezultātā iegūstot baltu lapu, uz kuras var mēģināt ieskicēt šodien pazaudēto vakardienas izjūtu, bez kuras tad arī tālāk jāturpina ceļš, ja tas uzsākts. Lūk, es mēģinu pierast pie visa šī, pat vēl īsti neapzinoties šīs sajūtas sekas un ko tā var vai nevar nozīmēt citiem. Turklāt citiem ir savi filtri, kā šo sajūtu sadalīt, dažādi modeficējot, lai varētu individuāli piesaistīt savu skatījumu, blakus manējam.
Tomēr pati trakākā, neizprotamākā un savā ziņā arī pamanāmākā ir šīs kustības jeb virzības esamība. Vai to var saukt par drosmi vai stulbumu un vēl kādu prāta krīzes pierādījumu, bet to jau manīt varēs tikai pēc vairākiem mēnešiem. Vai drīkst un vajag uzdrošināties, lūk tas man ir vienmēr bijis topa jautājums. Kā citi to nosaka, vai pēc aizvakardienas, kad jau viss ir izkustināts . Teikšu, ka ir liela un apskaužama māka to visu pamanīt un ievirzīt sev tīkamā virzienā.
FUCK, tie idiņi pat nezin, kas ir kredītkartes nummurs, bļēēēēēēēēēēēēēēē, pidari jobanie, sukas, mērgļi, dirsā izjātie kropļi, DIrst
Nu piemēram.
1. saruna
vai man vajag pasi, lai lidotu?
Jā, vajag.
A kur lai es dabūnu tagad pasi, ja esu trondheimā?
NU, BĻEĢ, izjāj sevi dirsā norvēģi, man pie dirsas, kur tu to pasi dabūsi, kā lai es zinu, peģiks jobanais, STULBENIS
2. saruna
Jums tur tādas cenas, davai es iedoshu jums 700Kr un dabūshu biļeti.
IDIOTS, iebāz savas 700KR dirsā un izvem caur degunu, tizleni. pat vistai tādas tupas domas neienāk prātā. Nahuj es savu laiku tērēju ar viņiem vispār?
Kam es te strādāju, te psihenē var iesēsties..
P.S. Atvainojos par leksiku, rokas pilnīgi trīc, TĀDAAS DUUSMAS, Fuck.
ŠODIEN IR IDIOTISKO NORVĒĢU DIENA, BĻĻĻĻĒĒĒĢĢĢ, Nu kur var tik tupi būt, FUUUCCKKK
Shodien uzvilku savu bērnības kreklu, kas man ir ļoti mīļsh, ar Morbid Angel logo. Eju pa ielu, pienāk džeks, jautā, vai Morbid Angel vēl pastāv? Kā esot ar Deicide? Hm, es ko, pēc detushņika izskatos, nodomāju?:D Protams, tā kā man patīk būt updated ar visu jaunāko, kas notiek mūzikā, tā nu ņēmos džeku izglītot un ar jaunumiem iepazīstināt. Jocīgi, visu to tach var i-netā atrast, nesaprotu. Varbūt vienkārshi pabazariķ zahoķel.
ja man nebūtu citu mērķu, iet ka nah.. un pieteiktos Latvias Princesē :D:D:D:D un izgāztos pirmajā raundā, lūk!
Metal jau nesekoju līdzi labu laiku, tomēr ir lietas, kas nemainās. Paskatījos live video Sepultura no Devilside festivāla un joprojām forumos var daudz lasīt, par to, ka Max un Igor Cavalera vajag atpakaļ u.t.t. Varu teikt, ne sūda - jaunā Sepultura man patīk daudz labāk, skan forshi, jaunās dziesmas, cik esmu dzirdējis A-Lex - ļoti labas, jaunais bundzinieks arī spelē, ka priex skatīties un klausīties. Tie metālisti nu tieshām ir aizspriedumaini, es teikshu, bez Max Sepultura pat ir labāka grupa un Soulfly ir garlaicīgi.
Man patīk laiks pēc Lietus, īpashi laukos, tur to var izbaudīt pēc pilnas programmas, kā viss smaržo. Tā ļoti pietrūkst. Pelde ezerā lietus laikā. Vēlos.
Interesanti - divas dienas, 200g pelmeņu un 6 saldējumi (vafeļu glazītē) un ūdens. Viss, vairāk nekā un īpaši arī negribās. Varētu visu vasaru šādi, riktīgi vēl varētu nokristies svarā.
Šodien, pēc 10h darbadienas (tādas būs arī nākamās divas) beidzot tiku pie sava Ludwig Classic Maple bungu komplekta, uh, līdz pusvieniem izspēlējos, būtu jau vēl, bet daži video mājās jāsaliek kompī un sāka parādīties nesaprotams nogurums. Toties izspēlēts un iemācīts viss NIN "The Downward Spiral" albums. Visinteresantāk, protams, gāja ar dziesmu "The Becoming", tomēr izdevās, pašam neliels prieks. Rīt jāpieķeras Fragile, tad rindas kārtībā "With Teeth", "Year Zero". "The Slip" es jau pirms kāda laika esmu apguvis.
Dīvaina situācija, visi tik to runā, ka krīze, bet priekshniecība arvien resnāki paliek. Pilnīgi tā, ka uz aci jau var pamanīt. Somethin' strange is happening.
...tas IR Ray Luzier pie bungām. Koordinācija, iespēles, ritmika, stilistika - viss perfekti līdz pēdējam:
http://www.youtube.com/watch?v=ayU2aI-1
Grūta izvēle - labu laiku atapakaļ nolēmu tochna ataudzēt matus. Esmu jau ticis līdz pēdējo gadu laikā netipsikam matu garumam, bet apskatot vecās bildes, sapratu, ka rezultāts tāpat man ir skaidrs, ka tas izskatīsies un reāli, tas pat nav tā vērts, beigās nospriedu. A nodzīt vakar tā arī nesaņēmos, nevaru saprast, which way to go - ciesties un paciest, līdz izaug, vai arī atgriezties pie plikās galvas? Interesanti.
Skatoties daudzus koncertus, esot NIN koncertā Polijā, skatoties Korn live video (bundzinieks Ray Luzier, viens no maniem pēdējā laika favorītiem) rodas sajūta, ka vāles jāliek malā un nav ko ākstīties, tur ir džeki, kurus man nepanākt. Piesēžoties pie bungām trenniņos un Huskvarn mēģos, izrādās, ka kaut ko nospēlēt tomēr varu. Tomēr nav tas līmenis, kādam jābūt. Lai sasniegtu to līmeni, kuru vēlos, vajag dienā (katru dienu) trennēties minimums 6-shas stundas. Darba diena ir līdz 18.00, citreiz līdz 19.30, tātad pēc darba dienas 6h jāpavada trenniņos katru dienu līdz 24.00/01.00 (pierēķinam laiku, kamēr no darba uz teātri, kur stāv bungas). Tātad nekādas vasaras, jūras, svaiga gaisa, pasākumu... Hm, es zinu, ka no kaut kā jāatsakās, bet nu... es jau to varētu mierīgi, bet vai tas ir vienīgais risinājums. Hm...
Divi vakari, divas milzīgas kļūdas:
Sestdienas vakars. Nedaudz pēc 24.00 iemaldījos R'N'R, kur spēlēja Sanctimony. Bļin, kāpēc man bija jāiet cauri pirmajai rindai, nezinu, bet attapos kratot galvu kopā ar pāris matainiem faniem pirmajā rindā, tipa, jāatbalsta paziņas. Viss jau labi, tikai spranda ir ļoti stīva un sāpīga jau kopsh vakardienas, turklāt shodien īpashi, jo vakar atkal negulēju gultā, bet aizmigu uz mīkstā pufa dzīvojamajā istabā.
Svētdienas vakars - kādēļ ir jāpērk tik daudz paikas vakariņām, ja zini, ka viss ir jāapēd uzreiz, jo nav ledusskapja un uzglabāt nopirkto nevar shādā siltumā. Rezultātā pārēshanās un shodien slikti.
Jāiet pēc Kolas, tā parasti palīdz, ja ir pa daudz paikas, sprandu nāksies paciest....
Johaidī, es katru dienu, pa ceļam uz mājām, gāju garām un nekad neiegriezos kolosālā Ķīnieshu bistro, kur ir tieshi tādi rīsi, kā vajag un noteikti nūdeles arī, zivs un vesela jūra zaļumu, ir ko izvēlēties. Berlīnē to vien darīju, kā ēdu shādus ēdienus, nu es to varu dabūt te!
Liels paldies Tev, ka ierādīji!!! Es tur noteikti vairs tā nestaigāshu garām, kā līdzshim.
Vakar, atbraucot no NIN koncerta, momentā uzliku NIN & David Bowie "I'm Afraid Of Americans", ko arī dzirdēju koncertā. Pēc tās "The Downward Spiral" CD - sajūtas saglabāshanas nolūkos.
Vēl es ievēroju, ka ir jocīgi atrasties tādā valstī, kuras valodu nezinu (neskaitot Lietuvu un Igauniju) Līdz shim tā ir bijis tikai Slovākijā. Tomēr secinājums, ka saprasties var, arī saprast, ko saka, atskaitot specifiskas detaļas, var, ja labi ieklausās un koncentrējas. Sapratu arī, ka viesnīcā Polijā es izgulējos ļoti labi, līdzīgi ir arī, kad aizbraucu pie vecākiem uz Mālpili nakshņot. Secinājums - mājās nevaru gulēt, viesnīcās un ciemos pie vecākiem lieliski izguļos. Strange, neesmu izprastis sho fenomenu.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)