5:01PM
Aizturēts bijušais princis
no operas libreta: Pēc senas ierašas Turidu apskauj Alfio un iekož viņam ausī.
TVNET. Policija uzsver - aizliegts doties pa ledu apskatīt “Lady Kathleen” kuģa vraku
Varbūt Chat GPT spēks nav tajā, ka tā spējas ir pacēlušās līdz cilvēka intelekta imitācijas līmenim, bet gan tajā, ka mums ir cilvēki ar Chat GPT intelekta līmeni?
Man ir viens kolēģis, ar kuru komunicēt ir kā rakstīt AI promptus. Es nevaru nekur piefiksēt piezīmes, aprakstīt kontekstu, vai uzdot jautājumu kādam citam, lai viņš uz to nereaģētu, pilnīgi ignorējot kontekstu, saturu un savas informētības un zināšanu līmeni. Es nesaprotu citu kolēģu uzstājīgu vēlmi viņu iekļaut grupu čatos, un nedot sev iespēju izvairīties no nevajadzīga informatīva trokšņa. Man rodas vēlme izslēgt to kolēģi kā tādu telefonu, kas noklausās manas sarunas, un pēc tam appludina ar spamu.
to man tikai vēl vajadzēja - paskatīties, kas šajā dienā (vakardienā) bija ierakstīts cibā pirms divdesmit (!!!) gadiem: http://klab.lv/users/dienasgramata/2
LASI.LV Rīgas satiksme paaugstina pieļaujamo reibuma pakāpi šoferiem līdz 0,5 promillēm. Kāds uzņēmuma darbinieks paudis, ka prasību mīkstināšana notikusi šoferu trūkuma dēļ.
Meklēju vikipēdijā, kas tāds rakstnieks Džims Kjelgārds un kā rakstās viņa uzvārds. Pirmais, ko ieraudzīju:
"Jim's father, Carroll W. Kjelgaard, was a physician, happily married with five sons and one daughter. Kjelgaard was the fourth oldest. He and his siblings lived on a seven hundred and fifty acre farm in the Allegheny Mountains of Pennsylvania during his childhood. It was the outdoors which provided a playground for all the children." Sāku domāt, kam ar tevi jānotiek, lai tavā vikipēdijas šķirklī būtu rakstīts, ka tavs tēvs ir bijis laimīgi precējies. Džims Kjelgārds ir sarakstījis vairāk kā 40 romānu pusaudžiem. Pārsvarā - par suņiem un meža zvēriem. Un tad pēkšņi:
"After suffering for several years from chronic pain and depression in 1959 Kjelgaard committed suicide at the age of 48."
Te vienīgā zināmā viņa fotogrāfija:
Kā es šodien vēl prokrastinēju - skatījos video no čenelinga projekta Kasiopeja (es ar to nelielos, tāpēc pastāstu tikai Cibā)
Parasti par savām sliktajām filmu pieredzēm es nerakstu, bet ja filma ir nominēta Oskariem gada labāko filmu kategorijā, domāju, ka tai nekaitēs daži skarbi vārdi no random džeka, kuru tuvākie cilvēki reizēm dēvē par snobu. Un es nepiekasos kaut kādām tehniskajām nominācijām, manis pēc var runāt par lielisku aktiera darbu, inovatīvi trīcošu kameru, vai izteiksmīgākajām pumpām uz galvenā varoņa sejas, bet par ko bija šis gandrīz trīs stundas garais lieliskā Mārtija stāsts? Džons Stjuarts kāreiz šonedēļ veldzējās atmiņās par to, cik "patīkama" vieta bija Ņujorka viņa jaunībā, un ja mums šobrīd pietrūka sliktu priekšstatu par Ameriku no ziņām, tad šī filma lieliski mēģināja pastāstīt, ka Amerika varbūt tāda ir bijusi vienmēr. Uzreiz pēc filmas es noskatījos Stjuarta kolēģa sižetu par Melānijas doķenes pirmizrādi, un pirmizrādes viesi apstiprināja visus stereotipus, ko par viņiem bija iespējams iedomāties.
Bet runājot par aroda prasmēm, varbūt Šalamejs ir labs aktieris, bet es viņu esmu redzējis Dune pirmajā daļā, vienā SNL epizodē, un šinī šedevrā, un tagad šis būs mans priekšstats par viņu kā par aktieri, ja vien apvārsnī neparādīsies kaut kas, kas šo priekšstatu mainīs. Piedāvājums līdz šim nav bijis tāds, ka es skrietu pirkt kino biļetes. Varbūt Džonijs Deps ir sūdabrālis, bet viņš, piemēram, līdz pat pirātiem savu jaunā aktiera tēlu veidoja piedaloties projektos, kas varbūt reizēm bija jocīgi, bet ne klaji sūdīgi. Un jāsaka, ka arī pirāti lielākajā daļā bija gana izklaidējoši. Kas vēl mums ir ar savdabīgu bagāžu? Keidžs?
( daži filmas spoileri )
Lai vai kā, kopumā es esmu dusmīgs par to, ka es apklusināju savu intuīciju, noticēju Leterboksa četrām zvaigznēm un Oskaru nominācijai, un pakāsu savu single kino vakaru šādam mēslam. Dažas filmas es neizvēlējos, jo varētu tās mēģināt skatīties kopā, bet arī tad es varēju saīsināt savu darba dienu, un aiziet vienkārši uz Džārmušu, pat ja viņš nav lielisks. Man jau tā ar visiem treniņiem un plānu saskaņošanu laika filmām ir mazāk, kā man gribētos, un kino industrijas vilciens traucas uz priekšu ar nenormālu ātrumu. Un nav arī tā, ka visas festivālu pieredzes un obligātās latviešu filmas ir lieliskas, bet ar visu to tās neatstāj tik ļoti lielu pakāsta laika sajūtu. Man šķiet, ka uz Oskara nominācijām es turpmāk skatīšos ne tikai ar aizdomām, bet nu jau ar nicinājumu.