Ar katru dienu arvien vairāk jādomā ir par lietām,ko kam atdot glabāšanā, par to, kas pieskatīs manu mazo dzīvinieku ģimeni, par to, kur es likšu savu zaļo stūrīti jebšu puķes, jo vairāk gribas raudāt. It īpaši par kaķi. No domas vien, ka viņam uz kādu laiku būs jādzīvojas par laukiem, tur, kur viņu neviens nebužinās un nemīlēs tā kā to daru es, man gribas raudāt. Toč kā ar bērnu. Atvičaju, ka biju domājusi, ka tas ir gaužām viegli-kas tad tas, tas jau tik kačs, bet fuck off- TĀ NAV GAN! Par mazo šinšilas druagu es neuztraucos, viņš tāds patstāvīgs un viņa atrasta laba vasaras māja. Un vispār viss jau kruti. Laikam mans garastāvoklis par visām šīs dienas emocijām ir parūpējies. Kur tas laiks skrien. Tak vēl tik tikko viņu auklēju uz rokām. Tak tik tikko. |
Tās jostas lietas mani vieu reizi tiesām nogalinās. Tagad atkal mēģinot dabūt vaļā jostu (tieši vislabākājā brīdi, kad vajag uz wc) es atcerējos gadījumu, kad biju aizbraukusi uz laukiem. Tā kā pirtiņā mums wc un dušas telpa ir apvienotas vienā, tad nu es mierīgu prātu droši dodos iekšā. A tur man pretī Sīcis - baigi dušojas. Es šimprasu vai es varu te "nokārtot vajadzības" - šis atbild, ka viņam nu neesot nekādu problēmu :D, un viņas neesot iebildumu. Tad nu es ilgi cietusies, mēģinu da'but vaļā to jokaino jostu un kā nesanāk, tā nesanāk.Es tur baigi sāku lamāties, dusmoties un īdēt. Tad pēkšņi tāda zobgalīgi izmejoša balstiņa no dušas man saka:
"Kas ir? Baigi vajag, ne? Bet nevar?" iesmejas ķiķinošā balstiņā.
"Nu neko darīt. Būs jādara biksēs. Ja, kas, pēc tam vari nomazgāties te, ūdens ir silts :D" smejas pilnā kaklā.
Bāc, tas bija, tiiiiiiik, nu tiiiiik. Smieklīgi!Labi, ka tomēr jostu dabūju vaļā un Sīcim nebija lielā prieka :)
Pats ķiķinātajs, tik aaj, tagad jau paaudzies! Uz saviem 5 gadiem , :) ( Sīcis pīcis )
|
mazliet dīvaini, ka ģimene šogad svētkos likās tika maza, maza.... aj. Liekas, līdz ar Viņas aziešanu , aizgāja arī manā lielā un stiprā ģimene.... Kaut kā skumji mazliet.
|
Šodien ar mammu izvilkām no mašīnas kabačus , burkānus, sīpolus un ķērāmies pie darba. Saliku savus pirmos salātus ziemai. Smukās burciņās gardumgardus salātus. Mmmm. Ziemā būs ar ko našķoties. Kas gan var būt labāks par šo! Ou, es zinu - apskāviens! |
Šis rīts noteikti pielika punktu klusēšanai... Tagad es noteikti nesēdēšu rokas klēpī salikusi. Sāpīgi dzirdēt, kā viņa bļauj pēc mīlestības, kā raud, kā sauc pēc palīdzības. Mamma teica, tā esot viņas dzīvīte, un mēs tur neko nevaram darīt. Nevaram viņai dabūt labāk mammu. Labāku bērnību. Bet es NEĻAUŠU viņai uzaugt cietumā... Laikam jau tikai tagad varu novērtēt ģimeni... man tiešām bija skaista bērnība. Grūt un tāls ceļš priekšā.
|
Šķiet šīs dažas brīvdienas tiešām ir pavadītas laiskojoties pa māju, dienā noskatītas vairāk labas filmas, šoreiz gan tādas , pie kurām nevajag īpaši daudz piedomāt, tā tīri sirdij un paša priekam.Un pa vidu tajām neizpalika "Viens pats mājās" visas daļas . Kā katru gadu ! :) Liekas, lielākais devums bija ģimene. Ehh, jauki tomēr būt kopā. Lai gan, viņiem aizbraucot sirdī radās skumjas, bija prieks. Tagad priekšā vēl Jaunais gads, kas man šoreiz tiks pavadīts Hipiju veidolā. Mierā, un noteikti kūpot kūpot zaļajam. :) ... Bet vispār mani šodien pārsteidza lielā migla, parasti no savām mājām varēju redzēt Vecrīgas torņus, skaistās, mirgojošās lampiņas utt., bet izejot laukā uz balkona es pat neredzēju neko vairāk kā tuvējo laternu gaismas- tik lielu miglu sen nebiju redzējusi. He. eru, ka no rīta, kad būs jākustās uz darbeli, tā vēl būs, man patīk braukt pāri Vanšu tiltam, un neredzēt neko, ne ostu, uz kuru katru rītu esmu skatījusies un izdomājusi milijoniem fanatstisku foto, ne arī Akmens tiltu. Un mani joprojām nepamet doma par savu veikla skatlogā noskatīto mīļlietu - Canon 40 D .
|
kaut kā šodien bēdīgi. gribētos būt kopā ar savu mazo, jauko Pelīti. Bet viņa man tik tālu, tik tālu ;/ Un tā dīvaini, ka kāda maza balstiņa telefona otrā puse raudulīgi gaida tikšanos , ar vien vairāk ar vien vairāk ... mmmmmmm. gribas siltus apskāvienu , un vārdus -Es tevi mīlu, mīlu, mīlu ... mmmm.
|
Laikam tikko piedzīvoju šodien otru grūtāko brīdi dzīvē...meitas saruna ar tēti , un sarunas beigās meitiņa saka tētim "Pasveicini mammīti" un otrā klausules galā klusums, tad telefons rokās man, dzirdu tēta asaras un vārdi "es nevaru pasveicināt mammīti , nevaru.... " Asaras birst un bērns skatās uz mani ar skumjām actiņām, jo jūt, ka mammīti nestiks mammīti nekad ;( Es laikam nekad nesapratīšu , Dievs, kāpēc paņēmi pie sevis manu māsu, kāpēc liec tik milzīgus pārbaudījumus...
|
Un vēlreiz sapratu, ka Dzelzava bija, ir un būs skaistākā vieta pasaulē:) Un tai tagad ir tā īpašā pavasara burvība. Ehhh. Tā bija skaistākā man pusotra diena tur... Paldies manai ģimenei. Tuvība tagad ir acīmredzama... Mīlestību var just uz katra soļa. Bet tagad atkal es sēžu savā dz.57 un arī esmu laimīgākā meitene pasaulē, jo man ir Viņš. :)*
|