Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

mazliet dīvaini, ka ģimene šogad svētkos likās tika maza, maza....
aj.
Liekas, līdz ar Viņas aziešanu , aizgāja arī manā lielā un stiprā ģimene....
Kaut kā skumji mazliet.

No rīta piecēlos ar lietus pilēm uz palodzēm.
Tik patīkami. Lietus šodien patika.
Un arī saule patīk. Silti.
Gribas būt kkur lauk;a, ar aliņiem , un smēķēt - daudz smēķēt. Ehh.

Bet šodienā ir tik daudz dīvainu sajūtu. Skumjas gan vairāk.
Dīvaini, ka nav kā katru gadu - paņem telefonu un zvani, lai apsveiktu kādu ar vienu gadiņu klāt.
Nav vairs cilvēka, kuram zvanīt. Nav vairs balss telefona otrā galā...

Vari tikai pie sevis runāt. Klusi. Varbūt sadzirdēs.
Mās.

Ehh. Tagad gan pie darbiem.

kaut kas jau kā kaut kādu laiku nav.
Kaut kas nav un viss!!!

Nejautā, neatbildēšu. Jūtas nolīdušas kaut kur dziļi, dziļi...ev - LIENIET TAČU LAUKĀĀ!!!
Kāpēc vairāk vai mazāk patīk būt vienam ? Padomāt ?Pārdomā?
Vienam. Tikai vienam.

Gribot negribot, kādam sāpēs.

Mās, es zinu kāpēc tā...tevis nav, kaut kas nojuka, sabruka... :(
Manī...

Laikam tikko piedzīvoju šodien otru grūtāko brīdi dzīvē...meitas saruna ar tēti , un sarunas beigās meitiņa saka tētim "Pasveicini mammīti" un otrā klausules galā klusums, tad telefons rokās man, dzirdu tēta asaras un vārdi "es nevaru pasveicināt mammīti , nevaru.... "

Asaras birst un bērns skatās uz mani ar skumjām actiņām, jo jūt, ka mammīti nestiks mammīti nekad ;(
Un nebeidzmaie jautājumu, kā viņa jūtas, kur viņa ir? Viņa taču guļ istabā uz sava dīvāna.... un klusums no manas puses, sirds vienkārši sabruka tajā mirklī...

Es laikam nekad nesapratīšu , Dievs, kāpēc paņēmi pie sevis manu māsu, kāpēc liec tik milzīgus pārbaudījumus...
;(