It īpaši par kaķi.
No domas vien, ka viņam uz kādu laiku būs jādzīvojas par laukiem, tur, kur viņu neviens nebužinās un nemīlēs tā kā to daru es, man gribas raudāt. Toč kā ar bērnu. Atvičaju, ka biju domājusi, ka tas ir gaužām viegli-kas tad tas, tas jau tik kačs, bet fuck off- TĀ NAV GAN!
Par mazo šinšilas druagu es neuztraucos, viņš tāds patstāvīgs un viņa atrasta laba vasaras māja. Un vispār viss jau kruti.
Visma jābūt kruti :) Un tā būs.
Laikam mans garastāvoklis par visām šīs dienas emocijām ir parūpējies.
Un es gribu šodien izgulēties, nevis murgot. Grivu saldi, saldi gulēt, lai rīt varu doties pie mammas uz mājām ar gaišu smaidu sejā.
Apsveikt mazo māsasmeitiņu ar bērnudārza absolvēšanu.
Kur tas laiks skrien. Tak vēl tik tikko viņu auklēju uz rokām. Tak tik tikko.