No šitā visa ir pilnīgi skaidrs, ka psihopātija nenāk viena, bet komplektā ar naivo upuri – piemēram, sieviete, kura grib noticēt šādai mīlestībai, pat ja ir skaidrs redzams, ka tā ir pārāk laba lai būtu patiesa. Nu kaut vai tajā aspektā, ka – ja tas ir vīrietis ir tik labs, par kādu viņš uzdodas, tad kāpēc viņš tik ļoti ir man pieķēries, ja es ne ar ko neesmu īpaša?

P.S. Es personīgi nedomāju, ka psihopātija ir patoloģija. Tā ir tikai atipiska smadzeņu neirostruktūra, kas padara cilvēku antisociālu. Tam ir savi plusi un savi mīnusi. Sabiedrībā ir vajadzīgi arī šādi bezemocionāli cilvēki – neiroķirurgi, slependienesti, spēcīgi līderi un uzņēmēji. Bet visam ir arī ēnas puses, un viņi var radīt arī daudz problēmu.

(Reply to this) (Thread)

nē, psihopātija pēc definīcijas ir patoloģija (psihiatrijā zem personības traucējumiem).
jā, cilvēkam var piemist psihopāta iezīmes (un tas slavenais pētījums, ka 4% CEO ir psihopāti - nē, 4% ir ar psihopātu iezīmēm, bet ne psihopāti)
un droši vien cilvēki ar psihopātu iezīmēm var būt noderīgi
bet psihopāti?

skaidrs, ka es arī dusmojos uz sievietēm, kas vispār piekrīt būt ar viņiem, un tur ir tā skumjā teorija, ka psihopāti ir bezbailīgi un pārgalvīgi, ar zemu stresa reakciju (spējīgi izdzīvot naidīgā vidē), tādas evolucionāri noderīgas dominējošas iezīmes, un tad sievietēm gribas, protams, šādus gēnus turpināt (alpha males, right? aaaaaaaaa)

bet es tomēr drīzāk nogalinātu psihopātus, nevis viņu upurus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kādreiz homoseksuāļi arī skaitījās patoloģija. Tas, ko saka psihiatri, ir diezgan subjektīvi.

(Reply to this) (Parent)

bet gan jau termins patoloģija/nav patoloģija tiešām ir uzskatu brīvības jautājums. ai, man vienkārši ir tādas milzīgas dusmas. bet tas ir uz sevi visvairāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, galvenais jau pašam tikt ar sevi galā.

(Reply to this) (Parent)