| |
[11. Maijs 2011|10:25] |
šodien ir trešdiena. bet man vēl nepāriet pirmdiena.
sākumā lija. tieši tad, kad aizgāju līdz ritenim, sāka līt. gāju atpakaļ un uzzināju, ka esmu tikai es, nekas vairāk. pat ja neko vairāk nevajag. šeit īsti nebija lijis visas divas nedēļas, kopš te esmu.
ap vieniem lietus beidzās. braucu meklēt amsterdamas otro pusi, to, kur jaunā ajax sporta halle.
tikmēr latgalē kāds brauca garām omītes mājām un sūtīja sveicienus. pazaudēju realitātes sajūtu un nopirku zaļas kurpītes. un kebabu.
gāju pēc riteņa. ritenim vairs nebija gaisa riepās. un piepeši bija tik smagi. kopš esmu te, ritenis man ir vistuvākais. mēs esam bijuši visur. es bez viņa nebūtu bijusi gandrīz nekur. viņš ir vedis mani uz vietām un lietām un pie cilvēkiem, pie pavisam tuviem svešajiem, pie pīlēm un zosīm un zaļas zāles. un ūdens. visur.
un tad tā. it kā būtu pats sevi sadūris.
nu, neko. gāju pirkt metro biļeti ritenim. un tad sākās genocīds pret manu iekšējo ebreju kopienu. paklausīju nepareizajām komandām un samaksāju 20 eiro par vilcienu, ar kuru nebraucu. un vēl liekus 4 eiro par metro. lai glābtu izdzīvojušos, ņēmu otru riteni un braucu tos pārdesmit kilometrus vēlreiz. jo vīrs klausules otrā galā teica, ka tas ir vievieglākais veids, kā dabūt atpakaļ tos 20 eiro. un visa mana ebreju kopiena, protams, gatava brist pāri jūrām un rāpot pāri aizām.
neko jau nedabūju.
tikai saņēmu vēl vienu ziņu no cilvēka, kurš sūtīja sveicienus no omītes mājām. braucot atpakaļ, viņi notrieca suni. omītes suni.
tad tiešām bija jāraud.
bet tā vietā nopirku saldējumu. treknu un saldu. palika sliktāk. ļoti labi.
tad pamodināju visus latgalē, lai beidzot kāds atzīstas, kas ir ar sunīti. visi jau visu slēpj. sargā visus.
tad modos nakamajā rītā, cik agri varēju, vedu ārstēt riteni. vīrs no indijas solījās to izdarīt par 35 eiro, un es nezinu, kā, bet laikam man sejā bija tik milzīga nabadzība, ka viņš atkāpās līdz 30.
skatījos, kā viņš strādā, kā viņš par to zemāko cenu izdara vairāk, nekā bija runāts, un nekāda prieka, vienīgi sāpes. re, kā es māku kaulēties, re, kā man sanāk, re, cik tas ir skumji.
un pēc tam bija tādas dusmas iekšā, ka braucu vēlreiz tos pārdesmit kilometrus, lai pajautātu, kāda velna pēc man saka darīt tā, ja tā ir nepareizi, braucu kliegt un cīnīties, neko jau nepanācu, sabēdināju tikai vēl vienu cilvēku, braucu atpakaļ, nevaru izraudāties, viss pilns, vēl daudz pilnāks, un tad sapratu, o, es taču tagad cīnos, es taču tagad aizstāvu savas tiesības, cīnos gan par riteņa remontu, gan par tiem 24 eiro, pirmo reizi cīnos par sevi, es taču gribēju to iemācīties, re, kā mācos, un
gandarījuma vispār nav. prieka vispār nav. tikai sāpīgi.
atbraucu mājās, aizvēru durvis, iemetu sevi gultiņā un mēģināju saraudināt.
nekas nesanāca līdz brīdim, kamēr mans brālis narkomāns pastāstīja, kā viņam paši nāk klāt un piedāvā. un kā viņam jādreb visam un jāmēģina sekundes simtdaļā atcerēties, kāpēc nē. un kā tas jānotur visu laiku dzīvs.
tad gan izraudāju visu.
nezinu, ko lai dara ar šodienu. neko vairs negribas. būtu jābrauc meklēt grāmatas, būtu jābrauc meklēt kleitas.
jā, jā, jā.
gribas vienīgi palikt par zemi.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}