| |
[3. Okt 2010|15:01] |
sēdēju un domāju, kā būt mierīgai, kā ar sevi sarunāt, kā neiet pie otra un nekad neteikt, ka man viņa pietrūkst, lai viņam nav jājūt tāpat, vai vispār jebkā, jo nu, manas skumjas, nevienam nedošu, tikai manas, bet – ja jau man tik ļoti gribas to pateikt, nu, lūdzu – nē, nē, nē.
un tad atveru acis, un tur ir viena no skaistākajām dziesmām
so i go as i am. scared, probably ;] |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/166081/1666) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mapet |
|---|
| Date: | 3. Oktobris 2010 - 21:18 |
|---|
| | | (Link) |
|
manuprāt, pats punkts, kurā tiek pateiktais skumjas otram ir ar dziļu un siltu terapeitisku spēku. jo reizēm notiek cīņa par to, ka you are not supposed to tell that, nevis ar konkrētāk skumjām. to be strong, to be conservative, to be grown up. bet jā - kas pēc tam? well nekas.
bet es saprotu un man ir dziļa cieņa par neteikšanu un glabāšanu un tikšanu galā galu galā. tas ir tiešām smags darbs, kurš iemāca un norūda un padara brīvāku. un brīvība ir liels sasniegums. tas ir augstākais kas ir - it īpaši pasaulē, kur nav brīvības un brīvās gribas. bet then again vientulība ir liela brīvība. kā vienā bildē rakstīts - its so rock and roll to be alone.
bet meitenei kura grib kalnu par vīru, jāmāk pierast pie rocks (kalniem) and roll (kūleņiem).
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/131155/23308) | | From: | az |
|---|
| Date: | 3. Oktobris 2010 - 23:06 |
|---|
| | | (Link) |
|
hey.
it felt like universe talking to me.
| | From: | az |
|---|
| Date: | 3. Oktobris 2010 - 23:07 |
|---|
| | | (Link) |
|
thank u, universe ;] | |
