| |
[15. Jan 2010|20:22] |
neviens man neraksta pasakas,
Reiz bija mežs, un mežā bija daudz koku. Katrs darīja, ko varēja, lai tiktu galā ar sevi. Un parasti viņi tika. Visbriesmīgāk bija pavasaros, sulu laikā. Koki reiba un grīļojās, un mēģināja turēties viens pie otra, bet tik un tā, bailes bija visur. Putni kliedza, visi mazie kukainīši skraidīja, nekur nebija miera. Vienīgais, uz ko viņi cerēja – ka atgriezīsies ziema. Koki skaitīja stundas un dienas, bet ziema nenāca. Tad viņi nolēma sūtīt izlūkus. Kā pirmā gāja apse, bet viņa tik ļoti baidījās būt pirmā, ka nekur tālu netika. Palika mežmalā trīcēdama. Tad ozols gāja. Ozols paspēra trīs soļus – ozolam ir lieli soļi – un atģidās klajā laukā, viscaur saules apspīdēts. Tā ozols aizmirsa par mežu un ziemu. Tad gāja liepas, un viņām mežs lika iet pa ceļu – lai nepaliek laukā, kā ozols. Bet ceļš bija putekļains un tukšs, un likās, nekad nebeigsies, liepas pagura un uz mirkli piesēda mīkstajās ceļmalas smiltīs. Smiltis bija maigas, tās nepretojās, tās padevās, un liepas ielaida savas saknes dziļāk, vēl mazliet dziļāk, vēl mazliet. Un palika.
Mežs vairs nezināja, ko darīt. Egles atteicās iet. Viņām bija jāsargā visas tumšās malas, viņām bija jāsargā robežas, eglēm bija pienākums. Priedēm neviens neuzticējās, jo tām jau bija tik seklas saknes, ka tās pēc pāris soļiem pat akmeņos ieaugtu, pašām nemanot. Oši vēl gulēja. Retās sugas bija tik retas, ka nedevās rokā, un arī runāja tās savādā dialektā.
Palika vien bērzi.
Bērzi sadevās rokās un sarunāja viens otru pieskatīt. Neatpalikt, nepazust, neaizmirst mežu. Atgriezties. Tā viņi gāja, gāja, zarus locīdami un ne par ko nebēdādami, bērziem patika iet. Viņi gāja ātri un tika tālu - līdz Arvīdam Skalbem.
Kad Arvīds ieraudzīja bērzus, viņš uzreiz viņus saprata. Un viņš teica bērziem –
Labi dzīvot zemē manā,
Kas vēl otru tādu dos:
Kalnam pāri pretī panāk
Bērzi tāšu zābakos.
Panāk pretī lepni, stalti,
Augsti celtu galvu tur, -
Citur bērzi nav tik balti
Un tik lepni nav nekur.
Arī manī lepnums sakarst.
Kur tāds lepnums visiem mums?
- Tas no tevis! – bērzi saka.
Bērziem bilstu: - Tas no jums! –
Zaros zaļa migla vijas
Un man tieši sirdī plūst,
Bērzi šie pie šūpļa bija,
Laikam ir pie kapa būs....
Labi dzīvot zemē manā,
Kas vēl otru tādu dos:
Kalnam pāri pretī panāk
Bērzi tāšu zābakos.
nezinu, kā pasaka beidzās. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}