Axa

Tā, vispirms domāju kur gan man strādāt kad atbraukšu no Amsterdamas, taču tagad ir jauna dilemma - kur gan man nestrādāt!
Jau otro dienu nāku uz Mediju Namu (kas nodarbojas ar Neatkarīgās, Rīgas Balss, Vakara ziņu utt. prese radīšanu) kā mārketinga projektu vadītāja, vēl līgumu neesmu parakstījusi, taču man vēl zvana no citas vietas kurā atteicu bet viņi grib tomēr mani vēlreiz redzēt lai piedāvātu labākus apstākļus reklāmas kompānijā Metro Leo Burnet (Inx tur agrāk strādāja) par tirgus pētījumu analītiķi. Tā kā šobrīd jāizšķiras par šiem diviem. Bet tas nav viss, Jāņos labi sadzēru ar Inxa jaunākās darba vietas bosu un kolēģiem, kas arī vēlas mani pieņemt savā pulkā sākot ar Septembri un kur es patiešā vēlētos strādāt vienīgi arī līdz tam brīdim jāpelna kaut kā alga.
Galu galā visa tā darba atrašanas padarīšana ir baigā putra...

...if you like walking through red lights
and getting caught in the rain...

no more walks past girls in skimpy outfits
no more smoking joints in a public square
no more riding a bicycle past the canals
no more drinking pink beers on the train

Amsterdam I'm out!

Atgriežamies pie vēlām naktī rakstot nu jau maģistra darbu...*nopūta*...kāpēc beigas vienmēr ir visgrūtākās un gribas lai vienkārši tas viss galu galā beidzas?
Tikai vēl nedaudz izturības un piepūles...

Random people running through the park, walking or just sitting in the sun.
Random people with nothing in common.
They stopped and stood and watched.
They were joined in warmness and smiled at each other.

Why?
Because a duck mother was crossing their path with six ducklings.

There is just something about children, puppies, kittens, piglets and, yes, ducklings as well.
Their cuteness just makes us stop and smile and feel that the world is sweet and there is something worth living.
Maybe we hope that this cuteness will stay and make us repent all our sins.
In such moments love really is in the air even between strangers.