...

interesanti, kas īsti manī ir tas, kas piesaista džekus? ...ja vispār es džekus piesaistu...
Tags:

Comments

analizēt otru cilvēku vispār ir iespējams tikai pa gabalu, kad tevi ar viņu nekas (īpašs) nesaista. skatīties uz otru cilvēku objektīvi arī ir iespējams tikai tad, kad vairs neesi ar viņu.

respektīvi - es esmu spējīga norādīt ar pirkstu, kas tieši, kāpēc un cik dziļi mani pie tā otra cilvēka piesaista, bet tikai tad, kad amni tas vairs nesaista, kad tas ir beidzies un es atrodos 10 km rādiusa atālumā no viņa. tad tas kļūst pat ļoti vienkārši, un ja nav palicis īpašs aizvainojums, tad pat maksimāli objektīvi.
te nu ir jāpiekrīt Žanetei... tās lietas var pat ļoti norādīt ar pirkstu, kad tas viss ir beidzies... vai arī tev ir cilvēciņš, kas uz to visu skatās no malas un kura viedoklim tu uzticies! jebkurā gadījumā pienāk mirklis, kad ir iespējams distancēties un izdarīt secinājumus, turklāt objektīvus gan savā, gan arī otras personas sakarā...
bet nu jā, laikam man nav gadījies "ieķerties" tā, lai racionālais prāts pārstātu analizēt manā dzīvē notiekošo... labi vai slikti, kas to lai zina! ;)

Lithos
nu varbūt tā ir tikai mana un Litas specifika, bet es allaž cenšos visu ievērot un analizēt un paskatīties no malas - tas ir vitāli svarīgi! man vismaz un domāju, ka padarītu arī citiem dzīvi daudz optimālāku, ja viņi nevis vienkārši ieķertos, bet arī padomātu par to, kāpēc tad ieķērās (nu principā, tas ir attiecināms uz jebkuru situāciju, ne tikai attiecībām)...

un man jau liekas, ka ja nevar pateikt, kas tad īsti ir piesaistījis cilvēkā ar kuru salaiž vai veido attiecības, tad tu vienkārši to dari tāpēc, ka tev vajag kādu blakus, nevis tieši to konkrēto cilvēku - un es visnotaļ negribu būt momenta izdevības meitene, kas vienkārši atradās blakus, kad gribējās kādu, un es arī negribētu to nodarīt nevienam citam - tāpēc, ja pievēršu savu uzmanību, tad tikai jau ar iepriekšējiem apsvērumiem, ka man kaut kas tai cilvēkā tomēr saista, nevis, ka man tai brīdī sagribējās un neviens cits nebija man blakus...

bet ar laiku, protams tās īpašības, kas ir otrā saistošas, kļūst daudz skaidrākas un ja attiecības attīstas, tad tās īpašības krājas tikai skaitā un sāk patik ar vien vairāk un vairāk, bet sliktās kaut kur pazūd fonā
mna negribētos īsti piekrist apgalvojumam, ka ja nevari norādīt ar pirkstu, kas tev tajā cilvēkā patīk, ka tad tu esi ieķēries tikai tāpec, ka viņš bija blakus.
tas pats ir ar draugiem. tu taču nesāc druadzēties tikai tāpēc, ka tas cilvēks ir blakus, bet tāpēc, ka kautktras tev viņā patīk un liekas interesants, varbūt izdevīgs.
negribētos teikt, ka esmu citos ieķērusies tikai tāpēc, ka vajadzēja vai ļoti ļoti gribējās - tas skan pārāk sekli. ieķēros drīzāk tāpēc, ka tieši tai bridī tāds cilvēks un tāda atieksme pret sevi man bija vajadzīga. vēlāk savajadzējās ko citu. tas protams iespējams ir sekli, bet tas savā ziņā ari paskaidro kāpēc neviens no manām atiecībām nav bijušas ilgākas kā divi līdz trīs mēneši un arī tad diezgan nosacīti. protams, ka es uzreiz neesmu spējīga pateikt kas un kāpēc, bet pēcāk ir iespējams izanalizēt ari sevi un aizdomāties kādam tad būtu jābut tam cilvēkam kas tevi būtu blakus, jeb spētu būt blakus ilgāk par šo nosacīto laika posmu.
nē, nu man tas vienkārši nav saprotams...ka tā nevari pats sev pateikt (parādīt ar pirkstu), kas tad īsti piesaista kādam cilvēkam...varbūt es esmu pārāk sevī iedziļinājusies persona un man vairs eksistence bez izpratnes par saviem motīviem nav iespējama, bet citiem tā nav - ja tā, tad tiešām mans apgalvojums nedarbojas, jo cilvēki vienkārši ir neapzinās savas vēlmes un īpatnības
citi to apzinās ar laiku, citi nekad tā arī nemēģina. man ir tā, ka tas kas sākumā iepatikās vēlāk sāk vienkārši kaitināt, tāpēc ir tiek viegli pēcāk visu izanalizēt. tev ir vajadzīga izpratne, man tas ir vajadzīgs pēctam.
bet ja jau tu to zināt pirms tam, tad varbūt nemaz arī nebūtu nekāda pēc tam, jo tu jau sākumā secinātu, ka tas nav tā vērts...
tad es nebūtu es un iespējams nepielaitu nevienu kļūdu un staugātu ar nibu virs galvas, bet savā ziņā esmu priecīga par pieredzi kas man ir. es tomēr dzīvē par garlaicību sūdzēties nevaru, un vai tiešām ir jēga spriedelēt par to, kas būtu ja būtu? es akutkā vairāk paļaujos uz iekšējām sajūtām, tāpēc a'ri nekad neesmu bijusi plānotāja dzīve, bet vienīgi uz šaha galdiņa, jo tur nav emociju.
nju, bet man dzīve viens vienīgs šaha galdiņš...jā, savā ziņā tas ir stulbi, bet savādāk vienkārši neprotu...
Vienkārši ar visu to analizēšanu un spriedelēšanu dažreiz var riktīgi ieberzties. Es, piemēram, ciest nevaru visus tos sieviešu žurnālu padomus attiecību jautājumos, kur jau uz visām konkrētām situācijām ir konkrētas atbildes. Dzīve un attiecības ir daudz sarežģītāks pasākums, lai tā vienkārši varētu situācijā A, rīkoties pēc shēmas N5.
Pirmkārt nevar taču paļauties uz savu cilvēka novērtējumu, tāpēc arī jāpieņem, ka sākotnējie analīzes dati var būt totāli maldīgi, no kuriem pēc tam tiek izdarīti maldīgi secinājumi un pielietotas maldīgas metodes.
Līdz ar to šāda rūpīga sākotnēja novērtēšana un analīze un sekošana kaut kādiem priekšrakstiem var tikai novest pie kaut kā tiešām vērtīga palaišanas garām. Manuprāt, neviens no mums nav tik ideāls empāts un psihologs, lai varētu tik rūpīgi novērtēt cilvēku. Cilvēki un attiecības ir sasodīti sarežģīts pasākums.
Bet man grūti spriest, nevarētu teikt, ka man būtu īpaši advancēta pieredze attiecību veidošanā.
Analizējot, kāpēc tevi piesaista tieši tas konkrētais cilvēks, bieži iznāk uzdurties nepatīkamām patiesībām par sevi.

September 2013

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930     
Powered by Sviesta Ciba