Axa

tad es nebūtu es un iespējams nepielaitu nevienu kļūdu un staugātu ar nibu virs galvas, bet savā ziņā esmu priecīga par pieredzi kas man ir. es tomēr dzīvē par garlaicību sūdzēties nevaru, un vai tiešām ir jēga spriedelēt par to, kas būtu ja būtu? es akutkā vairāk paļaujos uz iekšējām sajūtām, tāpēc a'ri nekad neesmu bijusi plānotāja dzīve, bet vienīgi uz šaha galdiņa, jo tur nav emociju.