tough money business
Jūtos kaut kā vājprātīgi apkrāpta no vecāku puses.
Sakiet, kā gan jūs uztvertu tekstu no savu senču puses:
"Zini kā, patiesībā ja jau tu nebūtu izvākusies, tad jau nemaz nekādas runas nebūtu bijušas par to, ka tev vajadzētu mums atdot naudu par studijām. Tu maksātu mums par komunālajiem un tad jau ar to arī pietiktu."
Tagad saņemot no vecākiem aprēķinu par to cik no manis prasītos par komunālajiem, sanāk ka par izglītību katru mēnesi līdz šim es maksāju gandrīz uz pusi vairāk nekā man nāktos maksāt viņiem, ja dzīvot tiem līdzās.
Mjā, gribu redzēt kādu cilvēku, kuru vecāki apkrāpj vēl lielākā mērā...
Sakiet, kā gan jūs uztvertu tekstu no savu senču puses:
"Zini kā, patiesībā ja jau tu nebūtu izvākusies, tad jau nemaz nekādas runas nebūtu bijušas par to, ka tev vajadzētu mums atdot naudu par studijām. Tu maksātu mums par komunālajiem un tad jau ar to arī pietiktu."
Tagad saņemot no vecākiem aprēķinu par to cik no manis prasītos par komunālajiem, sanāk ka par izglītību katru mēnesi līdz šim es maksāju gandrīz uz pusi vairāk nekā man nāktos maksāt viņiem, ja dzīvot tiem līdzās.
Mjā, gribu redzēt kādu cilvēku, kuru vecāki apkrāpj vēl lielākā mērā...
Taču, kad vecākiem vajadzēja piķi, viņa pārdeva no vecmāmiņas mantojumā iegūto dzīvokli un naudu iedeva viņiem.
Savukārt, kad viņa ievācās viņu vecajā dzīvoklī, tad jau nācās to 'atpirkt' no senčiem, veicot maksājumus tuvu pie diviem gadiem.
Jebkurā gadījumā, lai cik 'negodīgas' dirsas brīžiem mūsu vecāki spēj būt - mēs kā viņu bērni nespējam nomest atbildības sajūtu viņiem ar visiem saviem spēkiem atmaksāt, vismaz to reālāko ko viņi pieprasa.
Taču viņi krietni zaudē emocionālajā tuvībā ar saviem bērniem, kas drīzāk jūtas kā biznesa projekts nevis kā viņu mīlēti pēcnācēji.