viss nerakstītais
Es tik ilgi klusēju, nerakstīju, vienkārši darīju un bieži vien turēju muti ciet.
Tagad gan liekas dambis ir atvērts un viss plūst laukā.
Ir pienācis laiks rakstīt un stāstīt arī man!
Pirmais etaps jau ir paveikts, bet vēl ir daudzi kuriem vēl vajag visu izdvest, jo viņi gaida, es zinu ka gaida pat ja paši klusē.
A walk through the desert is done, now hear me once more!
Tik daudz ir sakrājies un noticies, pat ja nav īsti kā to izstāstīt vārdos, jo bieži vien nevar atbildēt uz jautājumu 'kas jauns?' tāpēc ka jaunais ir iekšā un nenāk ārā pa muti, tas ir jāsaredz un jāsajūt...
But if you ask I will tell you.
Tagad gan liekas dambis ir atvērts un viss plūst laukā.
Ir pienācis laiks rakstīt un stāstīt arī man!
Pirmais etaps jau ir paveikts, bet vēl ir daudzi kuriem vēl vajag visu izdvest, jo viņi gaida, es zinu ka gaida pat ja paši klusē.
A walk through the desert is done, now hear me once more!
Tik daudz ir sakrājies un noticies, pat ja nav īsti kā to izstāstīt vārdos, jo bieži vien nevar atbildēt uz jautājumu 'kas jauns?' tāpēc ka jaunais ir iekšā un nenāk ārā pa muti, tas ir jāsaredz un jāsajūt...
But if you ask I will tell you.
Man riebjas atbildēt uz šāda veida jautājumiem, jo tie ir pārāk sekli un bezpersoniski. Ja jautājums tiek uzdots šādā formā, rodas sajūta, ka patiesībā jau nevienu tas tā īsti neinteresē - ir tikai jāizpilda savs pienākums pret sabiedŗibu, laiku pa laikam pajautājot viņai, vai gadījumā nav kaut kas atgadījies.
manuprāt vārdos var pasacīt tikai tik daudz, cik kaut ko esi darījis fiziski (nomainījis daraba vientu, sācis apgūt ko jaunu, atkal piedzēries), to, kas notiek, patiesībā, ko esi pieredzējis, var tikai sajust caur sarunu pie tējas.
pati gan vienreiz man tieši tādu jautājumu uzdevi
:)
beztam, varbūt citiem, patīk, ja vieņim tā visu laiku prasa. ko var zināt... :D