jau trīs gadus šie ir mani mīļākie svētki!

vakar ciemiņi, vakariņu galds, ēdam, runājam kaut kādos izteicienos no sērijas "kur beidzas mīla, tur sākas naids",
un Ūpis paceļ baranku pret griestiem un vispārzinoši saka:

"jā, kur sākas piens, kur beidzas jogurts?"

/ priekškars, lustra.

Ūpis vakarā pievemj gultu. nu ko, nomazgājas un sēž kā tāda nelaimes čupiņa duštelpā.
Ū: mamm, es gribēt zāles, jā, tās baltās zāles!
au: jā, labi, es aizbraukšu uz aptieku. čik čik ar mašīnu un būšu atpakaļ!
Ū: aptieka tālu?
au: nē, nav tālu, būšu ātri.
Ū: *viss tāds džadžojošs* ja nav tālu, tad nedrīkst mašīnu, tad jāiet kājām!

Ūpis savos divos gados zīmē apaļas cilvēku sejas ar acīm un muti, kurā sarkana mēle.
viņš zīmē pilnas tumši zilas debesis un tajās saulīti.
viņš zīmē gandrīz precīzu puķu lapas attēlu.
viņš vienreiz uzzīmēja gulbi, gulbi!, kurš tiešām, hmm, izskatījās pēc gulbja.

es nemāku uzvilkt pat apli, no kā viņam tas?

jau divi gadi!
jau četras nedēļas!

ejot gulēt, palieku durvīs starp istabām un dzirdu, kā no katras puses kāds elpo. šausmīgi jauka ir tā divu bērnu sajūta.

lielākais izaicinājums ir nolikt abus gulēt tā, lai mostas vienā laikā. pagaidām visnotaļ labi strādā "abus likt gulēt vienlaicīgi pusdeviņos", bet dažreiz viens vai otrs sajūk savā režīmā (visbiežāk jau Ūpis) un tad mēs jau no septiņiem liekam klučus.

viņš tāds māksliniecisks padevies
- kad prasīja mūziku, un es teicu, ka man vēl nav ne jausmas, kurā kastē vadi un vēl mums taču nav interneta, viņš sāka spēlēt klavieres un dziedāt.
- vakar pirmo reizi stundu ņēmās ar ūdenskrāsām, pilnīgā sajūsmā veidoja skaistus krāsu savienojumus, izšļakstīja ūdeni tikai divas reizes.
- sajūsmināts par jaunajām baltajām sienām, sazīmēja milzīgu sojas krītiņu zīmējumu priekšnamā. sojas krītiņi nemazgājas labi. nu neko, pārkrāsosim. laikam kādu laiku visu sienu krāsas būs jātur pieliekamajā.

dārza darbi, dedzinām papīrus.
Ūpis pats ņurca un padod visus savus iekrātos zīmējumus (katru dienu iziet pāris a3 lapas - dažu mēnešu laikā tas ir milzīgs apjoms), izpluinī un padod picu iepakojumus, pamperu kastes un citus kartonus.
līdz ierauga vecā picas kastē šķēlītes maliņu, laimīgs iekožas, un, kad es atņemu, raud minūtes desmit.

mūžīgā cīņa starp garīgo un fizisko, vai ne.

katru rītu Ūpis pamostas, izlien no migas un dodas pasaulē. pasaule - tas ir grāmatplaukts. paņem kādu grāmatu un nāk atpakaļ, ielien pie mums gultā un lasa. kad apnīk, pamodina un aicina skaidrot grāmatā redzēto. es gribētu sākt zīlēt ar šiem viņa gājieniem.
jo
dažreiz viņš atnes ābeci, grāmatu par kaķīšiem vai Stārasti. dažreiz atkal ir pieķēries "mēs, XX gadsimts" sērijai un šķirsta Dunu vai Bogeni. mēdz gadīties, ka izvelk arī kādu enciklopēdiju vai dzejas grāmatu.
bet šorīt! šorīt ievilka gultā Bībeli! Bībeli! kas, ko, mēs pa sapņiem daudz grēkojuši būtu, vai?

Ūpim slimnīcā izņēma ērci, par to apsolīju konditorejā izvēlēties, ko grib. izvēlējās pavlovu (tautā sauktu par tīru cukuru) un tad skraidīja pa kuldīgu nenoguris kādu stundu.

vakar bijām ciemos, sēžam tādā mazā mazā dārzā, ēdam, un tad nāk Ūpis ar tieši divus gadu vecāko draudzeni, nostājas vidū un sniedz koncertu, konkrēti koncertu plāniņa vidū, viens uz džambas (Ūpis), otrs uz mutes ermoņikām (Elza), un savus solo spēlē pamīšus, it kā būtu jau izmēģinājuši un sadalījuši, kad katrs spēlē. es sēdēju un domāju - o, tie mūziķi sevi parāda agri.
vakara gaitā Ūpis izmēģināja arī melodiku un sintiņu, viss patīk.
mājās ir bijis hits, ka spēlē klavieres un pūš blokflautu vienlaicīgi.
bet kad dzied un spēlē ukuleli, tad vienmēr sev aplaudē beigās.

pirmais sēklis ir sauss, mēs tur šodien aizbridām, nodibinājām Ūpsalu un divas stundas rakām jauno pilsētu. protams, jebkurš tornis saglabājas tikai 2 sekundes, līdz to nogāž liels, Ūpjveidīgs gorilla

šorīt bērniņš mūs modināja nevis ar grāmatu pa pieri vai dīcot tikt pie mums gultā, bet gan atnesa ukuleli, spēlēja to un dziedāja mums dziesmiņu. es sajutos kā princese, absolūti brīnišķīgs veids, kā pamosties.

es vīru apprecēju lielākoties tāpēc, ka viņam negaršo arbūzi un tādejādi man mājās ne ar vienu nav jādalās. taču, ha ha ha, izrādās, esmu dzemdējusi lielāko arbūzmīli šaipus Urāliem un dalīšanās nu ir katras dienas sastāvdaļa.

kāpj pa trepēm pats. pats!

Ūpis māk plaukšķināt un staigā kā lielais

ar bērnu viss rokenrola dzīvē būs kārtībā - pirmajā dzimšanas dienā Č&D viņu apsveica no skatuves.

Ūpis ir iemācījies, kaut ko metot, teikt "bum". un iemācījies kaut ko mest, kad viņam to palūdz.
tā nu piektdienas rīta pusē viņš iemeta kastē savu pirmo KKF projektu.

beigu beigās nopirkām Jane Gravity, un pagaidām man patīk ļoti ļoti. priekšā sēdētājam gandrīz vispār nav jāsarūmējas, krēsls ir kompakts, viegli ieliekas un izņemas, bērns priecīgs, redz visu pasauli pa logu, viss liekas labs un drošs.