vakar uz kādām divām minūtēm m_b izlaida Āpsi no redzesloka, lai atrastu viņu
...
otrajā stāvā.

viņš, izrādās, māk rāpties pa trepēm. un viņš, izrādās, māk to darīt ātri. zibenīgi, es teiktu.

Āpsim ir zobs, viņš grauž mantiņas un koķetē ar līdzcilvēkiem - tik ļoti izaudzis! strauji iekāpis jaunā pasaules izzinātāja kārtā. (katrs bērns attīstības laiks ir tas pats skaistākais, taču vienmēr ir mazliet žēl, kad kāds beidzas)

/ pirmo trīs mēnešu burvībai gan nestāv līdzi nekas, tie ir mēneši, kuru dēļ gribas bērnus atkal un atkal un atkal.

vakar vakarā iedzēru vīna glāzi un cerēju, ka bērns tuvākās četras stundas necelsies uz ēšanu. viņš manu lūgumu respektēja un nogulēja gandrīz astoņas stundas no vietas.

lūk, tās es saucu par labām un sapratnes pilnām attiecībām.

ak, plus 1,4kg un 3cm.
tas taču pulka!

jau divi gadi!
jau četras nedēļas!

ejot gulēt, palieku durvīs starp istabām un dzirdu, kā no katras puses kāds elpo. šausmīgi jauka ir tā divu bērnu sajūta.

lielākais izaicinājums ir nolikt abus gulēt tā, lai mostas vienā laikā. pagaidām visnotaļ labi strādā "abus likt gulēt vienlaicīgi pusdeviņos", bet dažreiz viens vai otrs sajūk savā režīmā (visbiežāk jau Ūpis) un tad mēs jau no septiņiem liekam klučus.