es gribētu katru dienu piedzīvot to prieku, ko redzēju Ūpja sejā, kad viņš vakar pirmo reizi devās pa mežu ragaviņās. es viņu tik laimīgu nebiju vēl redzējusi. viņš tā kā sīca no prieka. tā kā īdēja.
izdzīvojāmies pa aizsalušu ezeru, izstaigājāmies pa takām, beigās pat distančslēpojām, bet sniega mežā pamaz. Ūpis pirmo reizi uz slēpēm, piesiets uz muguras, paslēpoja slidsolī un pat nokrita. (es ļoti lepojos ar m_b, kas slēpoja kā tāds norvēģis ar bērnu ergosomā)
ziema, tu lieliska

Ūpim viss, kas ir labs, ir "tētis".
vislabāk ir tad, kad es eju prom, un viņš man saka: "tēte, attā!"

un es aizmirsu pašu galveno - Ūpim ļoti patīk spēlēt klavieres.
sēžot man klēpī, viņš ir aizgrābts no nebeidzamajām klaviatūras iespējām. te spēlē vienu taustiņu no vietas vai arī aizgrābti plikšķina pa visiem, dažkārt viņš sit te zemos, te augstos toņus un ar interesi klausās reģistru atšķirības.
un
viņš vienmēr raud, kad nesu viņu projām

man kā izteikti māņticīgai jau ir pirmās jaunās dzīves korekcijas -
jāiemācās pieņemt, ka no gultas drīkst izkāpt ar kreiso kāju un ka drīkst dziedāt tukšā dūšā