varbūt to sauc par pusmūža krīzi, bet arvien vairāk jūtu "bāc, es visu nepaspēšu".
un tādās mazās ikdienas lietās. nepaspēšu lasīt grāmatu pietiekami daudz gan āra šūpuļkrēslā, gan salona dīvānā. nepaspēšu skatīties pavasari gan rīgā, gan laukos.

un tad rodas pusidiotiskas (bet jaukas) domas - dzert kafiju no rītiem dažādās mājas vietās, piemēram, uz trepēm.

protams, arī lielie plāni elpo pakausī, bet tur ir skaidrs, ka visu pasauli neapceļošu un visas grāmatas neizlasīšu, un cik nu sanāks, tik būs labi.

kuriem brendiem ir visērtākās augstpapēdenes?

šodien gulēju tikai divas diendusas un izgāju ārā. pat drusku pastaigāt. paravēt. kaut ko aplēju siltumnīcā. pagulšņāju hamokā.
būšu dzīvotājs.

kopš vakardienas guļu. ne aiz vēlmes, bet nespējas jeb sen nebija nācies dīlot ar 40 grādu temperatūru sev. wow, lūk, tas ir nespēks. šodien no rīta apģērbos (pēc 12 stundu miega), un tā noguru, ka vajadzēja pagulēt, haha.

visa cita starpā lielākais kreņķis ir par to, ka iekavējas dārza stādīšanas darbi.
un par stirnu buku sestdien, jo laikam es nevarēšu startēt.

ja kaut kas no sirds riebj, tad tās ir vārnas. nevar neko, neko! nolikt dārzā, lai tās neizraustītu, nesaknābātu un neizmētātu pa visurieni.

izrēķināju tā, ka izskrēju no mājām tieši starta laikā un ieslīdēju distancē tā, lai šmaukšanas brīdī būtu noskrējusi tikpat, cik citi, resp - 1,8km. tas man deva iespēju ar visiem finišēt ar vienādā distancē.
un dabūju medaļu arī!

brīnišķīgi izskrējos, labākais laiks līdz šim, pēc sajūtām varēju skriet vēl ātrāk, in your face, kovid!

vai ir kāds mehānisms, kā tikt pie maratona starta numura, ja es, .. ēm, aizmirsu aiziet uz maratona expo?

visas pasaules bučiņas Sirēnai - aizbraucām uz krasta depo un nopirkām gardenboxus!

nopirku jaunas smaržas, atnācu mājā, uzreiz iepūtu - man tagad zūma saruna.

es kaut kā biju iedomājusies, ka es ņemšu un nopirkšu tādas augstās dobes, salikšu siltumnīcā un man tur augs tomāti un puķuzirņi.
rezultātā esmu izmeklējusies līka, nekur nav nekā tāda, ko man vajag, ja nu vienīgi Kronus taisa, bet īsti nepārdod mazumtirdzniecībā.

tāpēc tagad man ir izaudzēti 19 puķu zirņu stādi, hahahaha, bez nākotnes mājvietas.

es laikam neko nesaprotu no kino, bet Nemierīgie Prāti bija tāds "mļeh". nebūtu Lācis un Auniņš, kurus vienkārši mīlu, es varbūt pat nenoskatītos līdz galam. jo nu. mans laiks ir dārgs, hahaha.

pēc tam viss gan bija labi - bijām uz Boršču, bijām uz tirgu, bijām uz pili. pavasara skaistums ir šādos ričuku izbraucienvakaros, kad smaržo viss. viss.

ir tik daudz absurda dzīvē, piemēram, lai nezaudētu pašvaldības līdzfinansējumu, bērns drīkst ar vecāku zīmi neiet uz b/d 50 dienas. 50 dienas gadā. gadā!
vasara, ja ņemam no jāņiem līdz septembrim, vien jau ir šīs 50 dienas.

māmiņdienā, neskatoties uz to, ka ikejā šobrīd ir izpārdotas vajadzīgās gultas, iekārtojām Ērglim bērnistabā matraci, jo nu vairs ilgāk gaidīt nevarēja. viņš superpriecīgs, nogulēja visu nakti, ne reizes pat neiepīkstoties (salīdzinājumam - Āpsis iepīkstējās kādas divas un Ūpis pret rītu atnāca gulēt pie mums).

visādi citādi māmiņdiena bija brīnišķīga, pats labākais, ka tagad man ir divas pankūkpannas un sacept kalnu brokastīm ir daudz ātrāk. tieši divas reizes ātrāk.

bijām uz tirgu. nu. ja dambergi gribēja "lai tirgus ir tirgus un tuvāk tautai", tad es nespēju iedomāties vēl ne-tuvāku vietu tautai. tur pārhipsterīgs ir viss. man, protams, ļoti patika, bet es gribētu vairāk parastības, lai būtu sajūta, ka šī ēka apdzīvosies un izdzīvosies ilgi.

un vēl sestdien bija bērnu ballīte. galdu klājām siltumnīcā. visi bija sajūsmā. bērni skraidīja kur kurais, šūpojās, būvēja mājas, klaigāja trubā, bet vecāki sēdēja un malkoja rīslingu.

piedodiet, ka es jūs izmantoju kā tādu tviteri, bet
man gribētos mājās printeri. retai lietošanai. maziņu, kompaktu, viegli kopjamu.
kādu man vajag?

saplānojām vasaru,
tas ir tik šausmīgi, cik vasara ir īsa.

domāju šodien, ka par gandrīz visu, kas man ir, ir jāpateicas brīvībai.

un pati diena brīnumaina:
ravēju rozes, bērni un vīrs pļāva zāli. idille.
aizskrēju līdz brīvības piemineklim nolikt vienu dārza tulpi. milzīgs saviļņojums.
ēdām pirmo pikniku gandrīz-iekārtotajā siltumnīcā. bērni rādīja teātri.

vakar jau pavisam tumsā atgriezāmies no laukiem, šorīt visi bērni puspuņķaini pēc pussiltajām dienām, kurās kā no rīta iziet, kā vakarā ienāk, bet man darbi iekrājušies un vispār māja pilna pusizpakotu lietu, nagi nolupuši un gribas arī kafiju mierā un saulītē, resp. - es ar tādu prieku gaidu aukli, nu ar tādu *rāda ar rokām platu žestu*!
un viņa slima.
bet neko. visu izdarīju tik un tā, sastādīju arī jauno garšvielu dārziņu siltumnīcā.
bet jaukākais, ka mani projekta kolēģi nesmādēja iespēju noturēt sapulci pie manis mājās. tā nu eiropas mērķi un "Tu esi kakiņa", taimlaini un "mētā cepumus pa grīdu" gāja roku rokā. bet mazuļi malači, izturēja 2 stundu tikšanos.
apbalvoju ar multeni.

bija pavēss, bet bija jau vasara jau ir - sēdēt uz milzīgas malkas kaudzes ar baltvīnu.
nu kas tad tas ir, ja ne vasara.

nodevu pēc-kovida analīzes un saņēmu no ārstes zvanu, ka....
D vitamīna līmenis ir pārāk augsts!

ā, un vēl es biju uz kbt psihoterapiju šodien. un es uzzināju, ka man to nevajag (nu, es nojautu, jā), un es saņēmu tik daudz jauku komplimentu, ka es jau pareizi strādāju ar sevi, ka manī ir daudz resursu, ka man viss sanāk, un vispār.
tik labi palika! paldies psihoterapijai :)