pie notāra tikāmies mēs trīs -
es, pārdevēja, atbraucu ar ričuku,
viņš, pircējs, atbrauca ar ričuku,
un viņa, māklere, abrauca ar lexus.

ādas sēdekļi ir gan leksusam, gan ērenpreisam

un lv kuratore bija atbraukusi uz Venēciju ar savu vienu mēnesi veco meitiņu,
mans pagājušā gada izgājiens ar septiņmēnešīgu (un abiem vecākajiem vēl komplektā) uz šī fona tomēr nobāl :)

un vēl.
esmu sajūsmā par eparakstu

jeb

tā nu es stāvēju Biennāles dārzu lielajā paviljonā pie 1987.gadā veidota lielformāta ziloņa un parakstīju dzīvokļa pārdošanas līgumu.
pēc tam varēja uzreiz to nosvinēt ar spritzi.

forši, forši, forši.

man tik daudz ko gribētos izstāstīt par venēcijas mākslas biennāli, bet es vakar Pilī jau daudziem stāstīju, ka uzrakstīt - tas liksies kā atkārtoties. (skuja&braden ļoti labi iekļaujas. sieviešu ķermeņu šķidrumi, sekskuālitāte, totēmisms tur visur bija, un mūsu paviljonam vēl pievienotā vērtība - humors)

bet idejiski - ir dažādi apsekti, kā skatīties biennāli un vērtēt tās nozīmīgumu, bet man acīs iesitās, blakus visām ļoti labajām lietām, ka šī izstāde nav reakcija uz pasauli, jo tās uzbūve ir ļoti konservatīva. un ar uzbūvi es domāju visu organizēšanas mehānismu.
-

un tad ir veca ārkārtīgi skaistā ģildes ēkā ātri izveidota izstāde Ukrainas atbalstam, kurā, līdztekus Hērstam, piemēram, izlikts lielais melnbaltās meitenītes baneris, kurš vēl tikko tika "izvilkts" Ļvivā.
iedarbojās visspēcīgāk.

(lai gan es dotu zelta lauvu Rumānijai, kura skaisti skaidrā video valodā runāja un rādīja "there is no weirdness in sexuality" un darīja to absolūti viegli, lai gan ļoti atkailināti un intīmi un tiešām weirdīgi)

es ļoti gribētu rītdien piedalīties asiņu protestā.
saņēmu ziņu pirms nedēļas, sāku mentāli gatavoties, domāju. bet nesapratu, vai es to varu. minstinājos. meklēju visādas bīstamības sevī. es absolūti neesmu performatīva. un visas ukrainas dzimumnoziegumu šausmas man dažkārt fiziski sāp. vai man nebūs sliktāk? vai es varēšu pusstundu tā nostāvēt? vai es nesalūzīšu histērijā?

bet dzīve visu salika pa plauktiņiem
jeb
pagājušo nedēļu Ērglis uzkrita spainim ar uguni, apdedzināja slaiku loku no virslūpas līdz pusvaigam, un rītā pa dienu ir vienīgais laiks, kad mūs uz čekapu var apskatīt apdegumu ķirurgs BKUSā.

aizvedu vienu ļoti lielu čemodānsomu uz riteņiem un vienu mazāku sakvojāžu uz ventspils ielu,
uzreiz pienāca sieviete, ļoti nopriecājās, ka nesu ziedot, palūdza, ka pat varbūt var abas, jo nas dvoje, tad es slava ukraini, viņa gerojam slava, apskāvāmies un kārtīgi apraudājāmies.

kovids nelaiž vaļā, esmu vārga, nīgra un negribīga. rīt jālido uz Venēciju, bet ne-gri-bas. kamon.
nopirku mildronātu.

Ērglis nogulēja vairāk kā 12 stundas, pamodās, izdzēra divas glāzes ūdens un aizgāja žiperēt tik sprigani, it kā nekāda kovida mūžā nebūtu redzējis!

vakarā stādīju zirņus un saulespuķes, atnāca bēdīgs jaunākais, nogūlās man pie kājām un uz mana tēva vecā ādas čemodāna, kas pilns ar platēm, aizmiga, pēc mirkļa nosiekalojoties līdz zemei.
kovids klāt arī viņam, karstumi un tā.

manam kovida ir viena nepatīkama blakne - visu laiku drusku viss besī. un kaitina.
baigi jāturas grožos.

eh, Āpsis arī kovidains, abi ar vecāko paliek mājā,
mēģināšu šodien apvienot kovidu, intensīvu bērnkopību un dažas darba zūma tikšanās.
bet diendusiņu gribas jau tagad! :)

ir arī plusiņi “brīvdienai” - cepu biezpienplāceņus brokastīs. piektdienā!

man ir kovidēns. izrādās. sestdien kontakts, simptomi pirmdien, haha, sestdien jau varēšu iet tusēt.
bet ne par to. man likās, ka liela daļa no maniem simptomiem ir sastingums, depresīvs stāvoklis un šķērmums no ukrainas ziņām. izrādās, nē, tās ir vēl vecās, pirms-kara problēmas. vakar pievienojās sāpes augšējās plaušās un vārgums. un drusku galvassāpes! dzēru kafiju ar ibumetīnu.

otrdien biju izskriet maziņus septiņus kilometrus, nobrīnījos, ka drusku grūti, bet temps labs. lūk. esmu skrējusi kovidaina.

rītā palaižu garām vienu gadsimta ballīti, tas žēl, bet nu.
vīrs jau vakar aizdevās uz laukiem attālināti strādāt darbus un pavasara darbus, tāpēc vadam mierīgus laikus ar surikātiem četratā.

un vēl.

pagriez otru vaigu, gudrākais piekāpjas, pret ļaunumu ar labumu, nestājies pretī ar tām pašām zemiskajām metodēm, utt.

tas vairs nestrādā. morāles kompass ir salūzis. kāpēc mēs esam tie gudrie? tie ētiskie? vienu atombumbu uz Maskavu, un lieta darīta, vai ne? bet dzīvē es zinu, ka nespētu nogalināt pat nevienu no Bučas slaktētājiem. man liktos, ka katra, katra dzīvība ir no svara. un šī domāšana vairs nav ilgstspējīga. tā neder izdzīvošanai.

man ir pazudis labā un ļaunā pasaules balanss.

vakar sēdēju vannā ar surikātiem, tie tur ņemas, brauc ar mašīnām (piedošanu, amfībijām) pa ūdeni, mazākais lej no trauciņa trauciņā, ārā gaišs, lielais logs pilns vakara gaismas, viss brīnišķīgi,
bet es sastingstu un iedomājos par citiem bērniem, kuriem raksta uz mugurām koordinātas vai kuri dzīvo pagrabos jau nedēļām bez nekādas higiēnas un ūdens.
vai mani bērni redz manās acīs tās šausmu ēnas? es cenšos savākties drīzi, bet nu.

un vēl man nepāriet šķērmums. jau kopš svētdienas rīta. man likās, ka, nu, moš mazas paģiras no sestdienas lielā dāmu vakara (ēst un dzert un pļāpāt astoņas stundas!), tad pirmdien man likās, ka, nu, moš maza pārēšanās no svētdienas visas dienas ilguma mājas branča, tad šodien man jau ir skaidrs, ka tas ir tikai to bilžu un ziņu dēļ.
izvarot un nogalināt bērnus.
es vienkārši vairs laikam nevaru.
un būs vēl tikai sliktāk.

nedaudz palīdz ikdiena.
skatos uz saviem mazajiem surikātiem un redzu viņu mīļos, veselos, dzīvos un skaistus ķermenīšus, priecīgi skraidām pa māju. bet tad uzpeld tās fotogrāfijas.
elle

tai Ventspils ielā var arī aizbraukt un noziedot kaut ko skaitliski mazu?
piemēram, vienu bērnu autokrēsliņu?

mums abiem ar vīra kungu vajag jaunus skriešanas apavus. lūgtum, sakiet, kur ir vislabāk tos gādāt?
savas esošās botas pirku, šķiet, Maratonā, bet tas bija, ēm, pirms kādiem 8 gadiem.

mēs vakar bijām Dailē uz Meikšāna "spēlēm ar Jūliju" un,
ak dievs,
kāds tas bija sūds.

kopš pārbīdījās pulkstenis, pārbīdījās arī mūsu rīti. parasti bērni cēlās ap septiņiem, šobrīd - ap astoņiem, lai gan aiziet gulēt nosacīti "parastajā laikā".
ko mēs iegūstam? to, ka ar tēti braukt uz bērnudārzu viņiem nesanāk, tāpēc paliekam garu un mierīgu rītu mājās. izejam visi četri pirms desmitiem uz b/d, lai gan Ērglis nepacietīgi skraida apkārt ar saviem zābakiem rokās jau stipri agrāk.

man ļoti patīk.

pirmā diena bez ukrainas karoga pie mājas.