māte-varone:
no rīta viena pati atlidināt 3 mazus bērnus uz galvaspilsētu, tad 25min mājā, fiksi uz ričuka un jau haštag darbiņā.

ko mēs šodien izdarījām - pamodāmies zviedrijā. prāmis, tā tik ir lieta. pie tam tādā patīkamā variantā, startējot no laukiem. pa taisno.
pirmais tik garais roadtrips: sākām Ventspilī, būsim Norges kalnos, beigsim Kopengāgenā.

darbam no laukiem ir brīnišķa blakne - var strādāt un nepalaist garām vasaru. var strādāt, bet būt visu laiku ar bērniem. var strādāt un priecāties.
lūk, frīlancera trešdaļslodzīte, Tu mana mīla.

pēdējo traģisko notikumu sakarā domāju par lamatām ar saukli "svešu bērnu nav", un ka pie ūdeņiem visi bērni vienmēr jāuzpasē.
jā, ir vērts būs modriem, bet nav nekā trakāka par kolektīvo atbildību, jo tad īsti atbildīgs nav neviens.
jo "gan jau kāds cits pieskatīs",
"gan jau cits"

un vēl. lauku mājas ir labākais karstā laika izgudrojums - guļamspārnā joprojām ir knapi pāri 20 grādiem un guļu ar segām. virtuves un dzīvojamā zonā ir pat vēl aukstāks! (flīžu grīda, logi uz ziemeļiem, jesssss)

šodien ārā ir izcili:
karsts, vējains, ēnains.

šorīt četras stundas un 15 minūtes biju uz paklājiņa.
bezgalskaistā vietā ar skatu uz Daugavu jogoju 108 saules sveicienus, kas kļūdas pēc bija 120.
pēc tam brokastis. un pirts. plika lietū pagulēju zālē. kliedzu un skrēju upē pelst.

debešķīgi. gan jau rīt rociņas jutīs čaturangas, bet. tas bija vajadzīgs.

pus13 stāstīju Ūpim par praidu. viņš pēkšņi saka - nu, mamm, mums obligāti jāiet! 12:40 - ok, ejam. saģērbāmies, uzkrāsojos, iemetu ratos ūdeni un cepumus, ratus mašīnā, 12:55 izbraucām, 13:10 nolikām mašīnu un 13:15 jau bijām gājienā.

tāds draivs šito izveikt vienai pašai ar visiem mazuļiem! gājienā tik daudz plecu, uz kuriem bērni pičpaunās, mazākais guļ, es dejoju.
draivs draivs draivs

laimi un mīlestību visiem!

ikdienā eju ar kājām vai braucu ar velo (ar vai bez bērniem), bet vissliktāk mašīnas izturas viena pret otru jeb vakar visu dienu braukāju apkārt garus ceļus cauri visai Rīgai turpu un šurpu un, jēziņ, apdzen mani uz gājēju pārejas vai brauc sānā pie sarkanā, nu visādas klasikas.

praida gājiena laikā vajag bērnu pieskatīšanas vietu, praida bērnudārzu

šausmas, es tikko aptiekā krievu sievietei uzkliedzu, lai viņa brauc atpakaļ uz krieviju.
es neesmu tāda, ja, es parasti neielaižos konfliktos ar random cilvēkiem. pat tad, ja viņi dara ļoti gauži (mans labākais plāns ir jautri atbildēt un apstulbināt, piemēram).
bet spriedze aug, es jūtu sevī šausmīgas dusmas. tā sieviete bija sevišķi riebīga un augstprātīga, un tas "brauciet atpakaļ" no mutes vienkārši izmuka.

ja tas tā izsprūk pat man, es saprotu, ka mūs gaida baigā sabiedrības polarizēšanās.

ar Vīni attiecības izveidojās strauji un maigi - tā ir saprotama, skaista un ērta pilsēta. dzīvojām centra maliņā, staigājām, gājām uz Praidu, dejojām Parādē, staigājām, dzērām kafiju, staigājām, ēdām kūkas, staigājām, aizgājām līdz pilij, ēdām šniceli, dzērām alu, bijām uz mākslas muzeju, bijām uz laikmetīgās mākslas muzeju, dzērām kafiju, ēdām ābolu strūdeli, skaisti pusdienojām, bijām uz operu.

Vīne ir tāds ideāls randiņš, tāds mazs no ikdienas atrauts vīkends, katram šādu izskrējienu!

// es tiešām aicinu, ielidojām piektdienas pašā vakarā, izlidojām pirmdienas pašā rītā. nav darbi jākavē, bet atpūta ir notikusi. Vīne, lai arī kafejnīcā par kafiju un kūku var īzī atstāt divdesmit eiro, tomēr ir ekonomiski izdevīga: lido Rainis, īres dzīvokļi salīdzinoši lēti un muzejos biļetes nav nekads traks.

(tas, ka trāpījām uz Praida parādi, bija tik lieliski, tik savādāku pilsētu parādoši, jūs iedomājaties - vienā dienā praids, otrā operā Seviljas Bārdzinis!)

ir kaut kādas vispārējas patiesības, kuras iemāca grāmatās, filmās un stāstos jau no bērnības, it īpaši bērnībā, jā, ka "ja būsi labs, pret Tevi būs labi", "labs vairo labo" un ka labais ar slikto ir nosacītā balansā, tās ir monētas divas puses, utt utt utt

pēdējā laikā es redzu tik daudz netaisnību, daudzas ilgstošas personiskas traģēdijas, kuras notiek ar ļoti labiem cilvēkiem.

varbūt mācīsim bērniem, ka viss nav tik vienkārši.

(pagrabā bijām, uz Ūpja jautājumu "kāpēc mums te ir lauznis?" atbildējām godīgi)

sparģeļu ziņās - sacep sviestā sparģeļus, baklažānus, burkānus, indijas riekstus un sīpolus, un ēd laimīgs. drusciņ kaņepju sēklas un sojas mērce.
nedaudz liekas, ka katru dienu vienu un to pašu, bet nu. saprģeļu sezona tik īsa!

es beidzot uzvilku sandales

sestdien mūsu sētā iespīdēja saule un mēs atvērām vārtiņus nelielam festivālam, dārza ballei, svinībām - nu sauciet, kā gribat. brīnišķīgi. sanāk cilvēki, priecājas, runājas, visi tādi laimīgi. pulcējas bariņos, bariņi miksējas, bērni skrien un smejas, visi kaut ko dzer un ēd un klausās. un beigās un beigās mēs saskaitījām, ka mūsu bija 56.
56!!!
wow

ko es debešķīgu izdarīju ar sparģeļiem šoreiz -
apcepu sviestā divas buntītes, pieliku daudz ķiploka, nedaudz gabaliņos sagrieztu svaigu lasi, indijas riekstus un drusciņ terijaki mērces. oooooo, uz šķīvja uzbēru pa virsu sezama sēklas, un gribu apēst VISU.

par visvienkāršāko - sakārtoju vasaras garderobi (parasti jau aprīlī, bet nu, šī nav vasara vēl) un
..
man ir ļoti daudz siltā laika kleitu. ļoti.
pēdējos sešos gados esmu mainījusies svarā un funkcijās (barošana), tāpēc kleitas tikai nākušas un nākušas klāt. nu neko. smukas visas. tikai novalkāt nav iespējams.
un, fakit, tas arī laikapstākļu dēļ. es vēl neesmu uzvilkusi sandales! ir jūnijs!

(bet vakar vakarā pēkšņi tik silti un sausi, ka paspējām nopļaut, tik labi uzreiz kļuva)

svētdien dabūjām savu rendas sparģeļu kasti un šodien es atklāju, ka man nav ķiploku. (sparģeļus tagad ēdu katru dienu)
bet!
kā sparģeļiem patīk visprastākā zemesriekstu mērce!
kāpēc man neviens to nepateica agrāk?
debešķīgi.

es nevaru, tās vasaras ir par maz (nē, nu it kā saplānojām saprātīgi, bet tik daudz vērā ņemamā!)

gribas lauku vasaru,
gribas pilsētas vasaru,
gribas ceļojumu vasaru,
gribas garšīgo vasaru (jādomā, piemēram, kategorijās "kad jābūt rīgā, jo nakts tirgus un arbūzi", nu tur sparģeļu/ogu kalendārs),
gribas latvijas izbraukumu vasaru,
gribas festivālu vasaru.