Kauņa. Īsi.
Kas vissvarīgākais, līdztekus Kentridžam?

vēl mēs vakar bijām pārgājienā sloka - ķemeri ar līkumu caur jūru. forši, tumsiņā mežā tā. un beigās, pēdējais vilciens ķemeros, iesēduši priecājamies, atveram cepto siermaizīšu kastīti, ņom ņom ņom, pēkšņi izdziest gaisma, m_b saka "eu, moš mēs esam nepareizajā vilcienā?", un, paties, mūsējajam ir jābūt tukumniekam, ok, ejam ārā, bet durvis ta' ciet, un tad skrējām, minūte līdz mūsu (pēdējajam, ja!) vilcienam, viens vagons ciet, otrs, trešais, ceturtais, tik skaisti skrienam, kā filmā vagonu interjers plīv mums gar ausīm, un pēkšņi parādās vīrietis ar lukturi, izbrīnīts mūs izlaiž pa durvīm, vēl desmit sekundes, pienāk tukumnieks, ielecam iekšā un jesssss.
tikai cepto siermaizīšu kastītes vāciņš palika tajā tumšajā vilcienā.

piedzīvojums.

es drusku jūtos kā marija antuanete, jo man sestdien nozaga datoru, tāpēc es turpinu darbu un ikdienu ar vīra veco makbuku. kurš ir tieši tāds pats, kā nozagtais, tikai.. jaunāks.

bet nu šķērmi ir, dators ir ļoti intīma lieta.

šorīt abiem mūsu mājas pieaugušajiem bija jābūt darbos jau deviņos un mēs pieredzējām tādu ikdienas rītu, kādi mums vēl nebija bijuši. modinātājs, darbības turp un šurp, ģērbšanās, atdot mazāko auklei, atdot lielākos bērnumājā un aizbraukt dzīvē.
bet nu celties 07:40 ar modinātāju, nē, vairs negribu.
lai arī bez modinātāja dažreiz sanāk tikpat agri, bet modinātājs! modinātājs tik pasīvi agresīvi dzindina! peff.

es biju pus11 un nodevu kā sestā. tik daudz pieteikumu!
sasparojušies. lai gan, manuprāt, par šādu finansējumu arhitektūras biennāle vairs nemaz nemaz nemaz nav izdarāma.

tā jau man rudens patīk, bet mājā ir plus16

izbridu cauri pielijušam dārzam vienā halātiņā, nogriezu divas saulespuķes un iedevu līdzi maniem pilnīgi nesapucētajiem bērniem. bet vismaz puķes. skaists rīts.

Ērglis visiem video beigās saka attā attā

labākā vasaras diena - mellenes ar putukrējumu un okupācijas pieminekļa gāšanas tiešraide

mani bērni kopš svētdienas pēcpusdienas nav ne reizi uzvilkuši kaut vienu apģērba gabalu.
četras diennaktis plikuma.
rotaļlieta uz izķeršanu - dārza šļūtene.

es biju tā savā galvā iedomājusies, ka no nākamā gada testēsim "no 1.jūnija līdz 31.augustam laukos", lai jau pēc diviem gadiem noteikti noteikti tā dzīvotu. hahaha, tad bērni ies skolā un tūlīt ņems un saīsinās brīvlaiku..

(es saprotu argumentus par labu, bet es tā egoistiski gribu, lai maniem bērniem ir šis garais brīvlaiks - izventilēties, atpūsties, garlaikoties)

vēl es ik pa brīdim atceros, kā man viena kbt terapeita teica "Tevī iekšā ir daudz resursu", it īpaši - pēc tās vājprāta intensīvās Valmieras nedēļas sapakot ģimeni, dzīvot plecu pie pleca, kāju uz kājas kemperī, saslimt ar kovidu, saņemties un turpināt ceļot, un jautroties, un šodien atsākt strādāt ar visiem kovidtesta-pozitīviem bērniem mājās. ou, jes.
tur ir gan draivs, gan nogurums.

kemperdzīve bija izcila, lai arī tās vidū - kovidtesta dēļ - nomainījās maršruti, tika atmesti sansusī un iekštelpas vispār. laiks lutināja, peldējāmies, gājām garus gabalus, dzīvojam tādu skaistu latvijas vasaru.
un vakar bērni uzstādīja, šķiet, rekordu, noejot 8km taku pa kalniem un lejām ne-sū-dzo-ties! karstumā! malacīši.

dzīvošu kemperī vēl, kādā trešajā dienā jau piešāvāmies un bija patiešām ērti.

nedēļu nodzīvoju Valmierā, piedzīvoju vienu no savas dzīves lielākajiem draiviem un kaifiem un jēlajiem priekiem par esību un jauradi un kopradi un spējām, un tad mani uznesa uz skatuves, kamēr es skatījos zvaizgnēs un 1700 cilvēki par to priecājās, un tad, un tad es atbraucu uz galvaspilsētu, aizskrēju uz sapulci, iepakoju mantas un nu jau otro dienu braucu ar ģimeni kemperī.

oooo, tas ir kaut kas. tas ir kaut kas ļoti lēns. un interesants. mēs no rītiem nezinām, kur vakaros gulēsim.
un tad, piemēram, iebraucam Savvaļā, izejam loku ar bērniem (tie ir dažbrīd neizejami džungļi (bērni teica - mudžekļi) divu ar pusi stundu garumā) un bāzē mūs sagaida auksts baltvīns un tāda laimes kupola sajūta.

es biju aizmirsusi, kāds draivs ir taisīt lietas.
tas ir pasaules labākais draivs.
-
raksta au no valmieras, kur vakar sākām likt kopā lielizmēra koncertu / oratoriju / rokoperu jau šosestdienai.

šīrīta aina - es cepu gailenes, Ērglis ēd cūkpupas

// šodien pārceļos uz nedēļu uz Valmieru

aizvedu bērnus uz bērnumāju, bet tur no virtuves skan Love Will Tear Us Apart.
tā arī atstāju viņus tur - laimīgākajā pasaules vietā

pēdējā laikā sanāk maindseta divdabis:
mēs pārāk daudz tērējam naudas
vs
yolo, kad tad vēl tērēt naudu, ja ne tagad.

kur dabūt vecu pvc baneri? vai mūsdienās vēl tas ir iespējams? kādreiz varēja dabūt vecos reklāmas banerus no māju ugunsmūriem.

īsumā - roadtrips ar bērniem ir ļoti labi. pa vidu padzīvot norges kalnos namiņā arī ir ļoti labi. iebraukt oslo vai malmē arī ir ļoti labi. un dzīvoties kopenhāgenā vēl labāk.

sapratu, ka visbiežāk lietotais vārds daudzbērnu ģimenē ir "pagaidi". visiem visu vajag vienlaicīgi. vien-lai-cī-gi.

bet šādi ceļojumi iedod tādu ommmmu, mani reāli nekas vairs nevar izsist no līdzsvara. it īpaši pēc solo + trīs bērni lidojuma.

// draugi iedeva mums - vecākiem - vienu "brīvdienu", lai mēs uzkāptu tuvējā virsotnē. lieliski, nepilnas divas stundas kāpiena un līdz 1883 metriem, kur ēdām selgas cepumus un sausiņus ar norges sieru un medu.
lieliski.