haha, un mēs tieši vakar nolēmām, ka rīt jāuznes augšā pagraba “bunkura” kastes, jāapēd, kas ēdams, un jāizšķiro mantas.

nolaidos barselonā un, kā tiku pie tīkla, uzreiz steidzu pirkt Tutas koncertu biļetes.
mammas atvaļinājums jeb bērnu superstāri un nedrīkst nokavēt.

mēs bijām četras draudzenes un braucām pie piektās. es šādi nebiju ceļojusi nekad, tā ir bomba, kā var piecas sievietes divas nedēļas pavadīt plecu pie pleca un ne reizi nesanīkst, neapvainoties vai nesarūgt. un šīs bija tik intensīvas nedēļas - no pieczvaigžņu resortiem džungļos līdz indiešu ēstuvēm rajončikos, no ķīniešu pagrīdes kabarē līdz haikingiem šausmīgā tveicē.
pēdējā dienā veselu stundu lasīju pie baseina un tas bija pasaules labākais čils.

baisi salst. migla pārāki skaista, divas dienas biju nīgra, jetlag un vispārējs nogurums pēc divām nedēļām kaifa, saules, tveices, džungļu un draudzības, bet šodien -
bet šodien iezemējos pa īstam mājās jeb lauku mežu pastaigas ir visīstākais brīnums.

peldos plika, fonā klaigā mērkaķi

parādās satraukums par Malaiziju. un pats lidojums man tikai ceturtdien!
garš lidojums. tur būs karsti. ko vilkt? kur mana saules cepure?
nu tā

un mēs tagad ar vīru būsim kā naktssargs un veļasmazgātāja, jo uz viņa datora uzliku jaunu lietotāju - sevi - un strādāšu, kad viņš nestrādās. hahaha

vakar nohostēju 13 cilvēku radu saietu, no sākuma gribējās sēdēt stūrī un skatīties vienā punktā, grūti socializēties ar pus-redzi un antibiotiku blašķi ik pa divām stundām tuvu smadzenēm, bet beigu beigās bija viegli. bērnus izraidījām uz citu stāvu. vīra krustmātei nesām kūku ar dziesmām un tumsu un svecēm. forši.

// uz riga iff bērnu seansu gan šorīt aizlaidu bērnus ar viņu tēti.

vakar jaunākais ierāva man acī tā, ka acs bojājumu varēju pati redzēt spogulī.
nu neko, traumpunkts un dakteri. un kas visjaukākais (vienīgais laikam) - acu ārsts uzlika divgadniekam dzīvnieciņu attēlus uz sienas, lai netraucēti apskatītu manu aci, noņemtu sarautās virskārtas eipitālija ķeskas un vispār. izrakstā arī ir minēts, ka “bērniņš” ieskrāpēja.
bet. stāsts par to, ka acs sāpes ir ellīgas, es nokauta pilnībā, ne apetītes, ne spēka, ne līdzsvara. pēc slimnīcas aizbraucu ar riteni (saulesbrillēs pa tumsu!) uz vecāku sapulci, kur ik pa brīdim apraudājos :)

(un vēl vakar šis pats “bērniņš” aplēja datoru ar sulu, otrais zudušais dators mēneša laikā)

pēdējā laikā izdodas ieturēt labu aktivitāšu balansu, jogot katru dienu, pastaigas, core treniņi.
lai gan ikdiena - ak, jel - kļūst tikai aktīvāka un pilnāka, un tagad mums ar vīru ir arī kopīga liela to-do liste, jo ar vienkāršu pierakstīšanu nesanāk, un vispār!, tomēr,
piemēram, šorīt ilgi jogoju no rīta ar jaunāko un vakara skrējienu izveicu, kamēr vecākajam futbola treniņš. it's a win!

// mēnesi eju uz gaisa jogu un jau nejūtos tizla, karājos ar galvu uz leju bez problēmām! es! tizluma paraugstunda!

pavadījām pēcpusdienu 11 bērnu un dažu viņu vecāku kompānijā.
cik labi, ka vecāki ir draugi un starp kliedzieniem bļāvieniem skrējieniem var iedzert vīna glāzi.

ZZS ir tā kā skābais krējums - zināms, ka nav labs un nevajag lietot, bet "tradīcija".

vakardien pirmo reizi VISI skrējām stirnu bukā. jaunākais drusku šmaucās, lielāko daļu savas Susura distances pavadot tētim kukuragā. vecākais skrēja ātri un viens pats. vidējais man pie rokas, bet rāva dažkārt tādā tempā, ka netiku līdzi.
vīrs pa vidam ieskrēja Vāverē, es beigās noskrēju Zaķi.
biju drusku sabijusies, jo šogad distance 14km, no rīta bija lijis, viss slidens, bet noskrēju ļoti priecīgi, raiti un bez lielas aizelšanās :)

(un pēc tam balsot Šlokenbekas muižā, urna pārpilna, visi skrējēji sabraukuši)

grūti saprast pasauli, kurā Reirs nav visvairāk svītrotais kandidāts :D

pagājušo nedēļu pie manis ieradās logu tīrītāji. mums te logu daudz, daži nestandarta lieluma, gribējās, lai ir viegli.
un pēc tam te drusku bija palicis netīrs no viņiem, safočēju un aizsūtīju kantorim, uzrakstīju, ka - "re, te sabirināta grīda palika, būtu labi, ja nākamreiz varētu pabrīdināt, savādāk nepamanīju, bērni izbradāja, arī vienu logu nebija aiztaisījuši, bet nu tā viss forši, paldies".

un saņēmu epastu, ka - lai man atvainotos par nekvalitatīvo servisu, viņi man Nepiestādīs Rēķinu!

ou, wow, cilvēkmīlestība un jaukums mūsdienās! un tīri logi! par brīvu! visai mājai! jeij!

man likās, ka upuru lomās ir tikai vatņiki, kuriem sliktie rietumi visu atņem, tad tieši tāpat dzīvo arī nosacīti mūsējie tur - ar "ko tad es, putins man dara pāri".
tur ir vairākslāņu vardarbība ģimenē un no tā viegli, ātri un nesāpīgi aiziet nav iespējams. un nekādos protestos viņi neies, jo viņiem nav nekādas ticības, ka kaimiņš, draugs, kolēģis nāks līdzi un veidos masu.

šodien sākās lielākās saistības kopš, nezinu, bērudārza laikiem jeb Ūpis aizgāja futbolā. tie ir divi vakari nedēļā. o wow
bet mums tur lielisks komjunitijs, draugu bērni uz laukuma un draugi apkārt, es domāju, ka drīz vien uz futbola treniņiem mēs ar vīru kausimies - kurš ies :)

vakar piedalījos raganu saietā jeb nelielā dāmu vakarā, kur, pēc tam, kad bijām izspriedušas, piemēram, inkvizīcijas vēsturi, mākslas producēšanas feilus, cigunus, vēlēšanas un seksu, spēlējām Leelu.
tik aizraujoši! (vismaz stundu pavādījām, precīzi definējot jautājumus)

un tad uz spēles laukuma izgāzās sarkanvīns un mēs turpinājām spēlēt, to nenoslaukot. mūsu gājieni asinīs, lūk, kā tas izskatījās.
izcili.

// mums bija šitāda- https://lilagame.ru/product/leela-the-game-of-life-big-board/

ja jums būtu iespējams aizceļot uz jebkuru vietu reģionā no Indijas līdz Indonēzijai - uz kurieni jūs brauktu?
kāpēc?

Kauņā trāpījām uz fluxus festivalis un kaut kā tā visa nednogale arī pagāja fluksējot - ak, cik forši.
un joko ono ir laba izstāde, laba, jo atkal liek pārdomāt, cik brīvi mēs varam un gribam dzīvot.