Tādus mazus, iekšezemes pārgājienus jā, bet tā, ka līdz portugālei ar vienām zeķēm, tādu varoņstāstu man nav. Viss bija citādāk un kad palasu bezrūpīgo bērnību atstāstus ar dzert, mētāties un dziedāt un citādi festivālēt, tad metas mazliet žēl, ka man bija cita dienaskārtība, totāla pieaugušā dienaskārtība kopš 13.
Kaut kādā ziņā, brīvību darīt un vēlēties jebvaiko uzdāvināju sev tā ap 25.....Jo 19 gadu vecumā, kad pieklātos nesātīgi kniebties zem tallinas botāniskā dārza palmām un ignorēt visas lekcijas, pēc otrā kursa glaunā universitātē, biju izpilddirektore starptautiskā uzņēmumā, hohohohooo.

nu. grūši Tev gājis. es savu pirmo - vienās zeķēs līdz Itālijai - izveicu arī jau pāri divdesmitniekam. un jūtu, ka nesātīgi kniebties zem Tallinas botāniskā dārza palmām ir reāls notikums!

(man, par laimi, ir sanācis arī nesātīgi nokniebties visādās foršās vietās, bet to var stāstīt pie glāzes, ne cibā)

ā, nu ir līnijas, kuras ir koptas un attīstītas godam :))