biju dažas dienas Varšavā. pārsvarā mākslas cilvēku aprindās (sabraucēju iemesls - jaunā laikmetīgās mākslas muzeja pirmā kolekcijas izstāde) un nebija nevienas sarunas, kur mēs / viņi neaizķertos frāzēs "nu kad tad vēl šādi te varēsim satikties?", "nē, nu var jau būt, ka šī tāda pēdējā reize" vai atklātas sarunas par vācijas vēlēšanām, eiropas gatavībām, neesošiem līderiem, utt.
un tad pēdējā vakarā mums bija lieliskas vakariņas stap 3 latviešiem, 2 poļiem un 2 leišiem, kurās mēs nonācām pie secinājuma, ka kovida laiks bija "tīri tā neko" salīdzinājumā ar mūsdienām.

cik ļoti gribētos uz mirkli padzīvot garlaicīgos apstākļos.