26 March 2024 @ 10:44 am
 
arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt.
ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne.
un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.

un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.

vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules.
 
 
( Post a new comment )
[info]polija on March 27th, 2024 - 03:11 pm
"un civiliedzīvotājam okupētā teritorijā būt džekam ir sūdīgi jebkurā gadījumā"..
Sorrī, aizskāra, jo viens no iemeslsiem, kāpēc reāli nesaprtu, kurp mukt, ko darīt, ir, ka man ir meitene.
Negribētosne būt okupētā teitorijā, pēc tā, kas redzēts/lasīts no Ukrainas, ne arī ejbkurā vietā, kr sabraukuši melno miljoni..
(Reply) (Parent) (Link)