26 March 2024 @ 10:44 am
 
arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt.
ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne.
un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.

un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.

vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules.
 
 
( Post a new comment )
austra[info]au on March 26th, 2024 - 02:56 pm
jā. un ka mēs, diemžēl, esam diezgan nejauka suga.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
barbala[info]barbala on March 26th, 2024 - 03:27 pm
Un pašdestruktīva.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
vilibaldis: taisni kā es[info]vilibaldis on March 26th, 2024 - 05:35 pm
pareizāk sakot, tiem, kuri varbūt arī negribētu būt pašdestruktīvi, vairumā gadījumu ir maza teikšana :(
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
austra[info]au on March 26th, 2024 - 05:42 pm
precīzi! lūk! jā, ka pašdestrukcija nav galvenā, bet ka labums nespēj uzvarēt ļaunumu, jo labums ir labs un labi cilvēki vienmēr būs vājāki.
(Reply) (Parent) (Link)