Kolumbijā cilvēki ir pārsteigti, ka mums dzimtā valoda nav vācu vai krievu. vai angļu. kā, tik maza valoda? pašiem sava? un viņi te vienā valodā runā un runā un pēdējo mūsdienu vēstures laiku viens otru mušī nost, strīdās, pilsoņkaro un karo, un spridzinās, - valoda neko un nekā nesatur kopā, tas nav "tautas stūrakmens".

un vienalga, vai es būtu Bali, kurzemes mežos vai Medežinā - visā pasaulē suņu saimnieki ir neiejūtīgas būtnes, kas mētājas ar "bet mans sunītis nekož!", "viņš tikai priecājas!" un "viņš jau ir mierīgs", neiedomājoties, ka viņu dzīvnieks traucē un tas, ka sunim ir saite, varētu noderēt suņa pieturēšanai tuvāk. vai vispār - noderēt LIETOJOT.

šeit daudz vairāk kā āzijā ir skumji par nabadzību vai bezcerību. (kuras nemaz nav tik daudz!)