mēs jāņus nesvinējām, bet brīvdienās izbraucām septiņus draugus un viņu taborus/balles/limonādes, kas bāzējas ziemeļvidzemē. ik pa brīdim garas peldes dažādos ezeros, viss tāds mierīgs un spēcīgi vasarīgs. paspēju iebraukt ar savās bērnības lauku mājās, kur visi koki izauguši tā, ka piebraucamais ceļš kļuvis par tuneli.

bērniem ļoti patika, katrā vietā jauna smilškaste, traktori, redzēti un neredzēti draugi, ūdenspistoles vai dēļu audzēšana bļodā. līdz, mājupbraucot Ūpis pie mūsu drauga tēta dabūja pastrādāt ar īstu ekskavatoru. nu, principā, ziemassvētki jāņos.

esmu sajūsmināta, cik nesteidzīgi, bezstresaini un ar maziem pārbraucieniem (pārsvarā diendusās, kad miers un bērziņš arī mašīnā) var izbraukāt tik daudz, satikt, sapriecāties ar tik daudziem. un cik mierīgi ir bērni. un laimīgi. un ka mums šitāds pirmais roadtrips un noteikti ne pēdējais.

(pašā divdesmittrešajā sēdējām pie vecas vecas mājas ezera krastā un ēdām buka burgerus, servētus uz ūdenspumpja vāka)