vakar dzērām vinčuku un dzērām tā skumīgi. es nezinu, vai vīns vienkārši vairs nav priecīgs vai tomēr novembris - grūtsirdīgākais gada mēnesis - mūs beidzot noķēris. it kā jau nekas tāds. bet tomēr. nezinu, kur raut laiku.
man gribētos dažas paralēlās dzīves - tādu darba dzīvi, strauju un apgriezieniem pilnu; tādu mājas dzīvi, kur bērni visu laiku ir kopā un spēlējas; tādu laulības dzīvi, kur kniebties un dzert vīnu un nelīst no gultas ārā dienām; tādu parasto dzīvi, kur muzeji un filmas un grāmatas, tādu atklājēja dzīvi, kur ceļot un pētīt un iepazīt.

tā vietā man ir viena, un, ak, pillnum pilna ar visu šito.