bimbāju kādu desmito reizi klausoties stāstus par čeku.
un sapratu, ka turp (lai arī pelēks, auksts un skumjuskumjš) jābrauc, lai justu, ka īstās koordinātas ir plašākas par manu mazo pseidointelektuālo dzīvīti, kaislībām, darbu, akadēmiju, mākslas pasākumiem un krogiem. Un vēl man šobrīd būtiski apzināties, ka neesmu radusies tukšā vietā, ka tik daudz jau uzcelts, ciests un mīlēts pirms. Un nevaru es iet kā mazais, lokālais demiurgs pa brīvības ielu un ticēt, ka ar mani te viss sākas. Ir vēl vecmāmiņas asaras tepat tepat.
Un es aizvien zūdos par niekiem, neredzēdama, negribēdama redzēt viņus, citus.
Kur gan mani un kādi gan man vēl ziemassvētki pienākas, ja sirds tik cieta kā grants uz lauku ceļa.
Un sapņi un cerētais izplēnējis, bet es. Es taču arī ceru.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
citu sāpes tāpat neizsāpēsi.
stāsti par sāpēm bieži ir spekulatīvi un uzmācīgi, vismaz manējie. tas ir vissavtīgākais, ko cilvēks vispār var darīt - stāstīt par savām sāpēm un nepatīkamiem piedzīvojumiem.
un, ak jā, sāpes paliek sāpes. atceries savas lielākās un vari mierīgi likt vienādības zīmi ar tām otrām, citu.
stāsti par sāpēm bieži ir spekulatīvi un uzmācīgi, vismaz manējie. tas ir vissavtīgākais, ko cilvēks vispār var darīt - stāstīt par savām sāpēm un nepatīkamiem piedzīvojumiem.
un, ak jā, sāpes paliek sāpes. atceries savas lielākās un vari mierīgi likt vienādības zīmi ar tām otrām, citu.
(Reply to this) (Thread)
jā, es jūtu un zinu, ka viņa stāstot dramatizē,maina intonāciju, lai mani saraudinātu.
es to jūtu, bet tik un tā pārdzīvoju.
mani tikai pārsteidz tā veco cilvēku paralēlā pasaule, kur ltv panorāma ir dienas notikums.
man mazliet bail iet uz jrt garo dzīvi, man bail, ka viņi tur, iespējams, pasmaida par daļiņu manu lauku.
un es gribu dzīvojot uz priekšu turēt to visu kaut kur sevī, savādāk es nekad nesasniegšu neko dziļāku par savu atspulgu monitorā un peļķēs.
es to jūtu, bet tik un tā pārdzīvoju.
mani tikai pārsteidz tā veco cilvēku paralēlā pasaule, kur ltv panorāma ir dienas notikums.
man mazliet bail iet uz jrt garo dzīvi, man bail, ka viņi tur, iespējams, pasmaida par daļiņu manu lauku.
un es gribu dzīvojot uz priekšu turēt to visu kaut kur sevī, savādāk es nekad nesasniegšu neko dziļāku par savu atspulgu monitorā un peļķēs.
man izklausās, ka tā nav taisnība. paturi vecmāmiņu, bet aizmirsti sāpes, tās ir tikai kaut kas, kas notiek, bet nekad nav pa īstam daļa no cilvēka.
sāpes, tās ir tikai kaut kas, kas notiek, bet nekad nav pa īstam daļa no cilvēka
lūk, šis ir baigi spēcīgi!
man tikai šķiet, ka es nerunāju par sāpēm/skumjām vien, bet arī par laikmetu/laiku, kas ir jāizjūt pilnībā, es domāju par to pēkšņi apjausto šaurību, kas radusies, dzīvojot garīgā un fiziskā komfortā, meklējot un atrodot problēmas tur, kur to nav, es domāju par savas sirds noslēgtību cilvēkiem/cilvēcībai.
lūk, šis ir baigi spēcīgi!
man tikai šķiet, ka es nerunāju par sāpēm/skumjām vien, bet arī par laikmetu/laiku, kas ir jāizjūt pilnībā, es domāju par to pēkšņi apjausto šaurību, kas radusies, dzīvojot garīgā un fiziskā komfortā, meklējot un atrodot problēmas tur, kur to nav, es domāju par savas sirds noslēgtību cilvēkiem/cilvēcībai.
ai, nezinu, tu pārāk smagas tēmas cilā, to nekad nevar izdomāt, esmu mēģinājusi. kas vispār ir laikmets? man liekas, tikai vārds. ir tikai atsevišķi cilvēki ar atsevišķiem stāstiem, un man tāda sajūta, ka pieskaitot viņus "laikmetam", tiek atņemta nozīmība atsevišķajam.
nu no skumjās sērijas varētu būt, ka laikmets ir visas vienlaikus izsāpētās sāpes, bet tikpat labi tie ir arī visi prieki, kas noteiktā laikā, noteiktā teritorijā..
man uznāca bailes, ka pēkšņi vairs nejutīšu to savu radinieku sirdis, kas nezina, kas ir internets.
un varbūt Tev nav jēgas tērēt pirkstiņus, mēģinot mani pārliecināt, ka nevar ieciklēties uz sāpēm, jo es esmu vēl diezgan jauna, līdz ar to maksimālisms un kategorisms dominē jebkurās manās izpausmēs un kādas krāsas krītiņš pagadās pie rokas, tādā krāsā ar izkrāsoju - pilnīgi visu.
:)
ar labu nakti, tējuk!
man uznāca bailes, ka pēkšņi vairs nejutīšu to savu radinieku sirdis, kas nezina, kas ir internets.
un varbūt Tev nav jēgas tērēt pirkstiņus, mēģinot mani pārliecināt, ka nevar ieciklēties uz sāpēm, jo es esmu vēl diezgan jauna, līdz ar to maksimālisms un kategorisms dominē jebkurās manās izpausmēs un kādas krāsas krītiņš pagadās pie rokas, tādā krāsā ar izkrāsoju - pilnīgi visu.
:)
ar labu nakti, tējuk!
nu man liekas es esmu tikpat jauna vai pat vēl jaunāka un manī dominē ideālisms. :) arlabunakti. :)
(Reply to this) (Parent)
|
bet es savus staastus staastot vienmeer saaku njirgt lai tik nebuutu paaraak nopietni, un vai pastaastu iisus faktus un vai arii aatri izmetu TO un tad 'nu jaa, bet nu..' un tad kaut ko par labu kaut ko vai par dziivi vai smieklu vai
un taa arii neviens nekad vispaar nesadzird. ne jau saapes, bet pat ne buutiibu.
un iisteniibaa - stulbi gan jau ka. jo ne tikai es, bet arii tie citi buutu pelniijushi kaut ko labaaku varbuut
kad tu kaadu saraudini ar savaam saapeem, tas tachu ir tas pats kaa tad, kad tu raudi par vinja saapeem, un, kad juus kopaa juutat, vai tad taa nav iista saskarshanaas?
vai tad mees tomeer negribam saskarties? un baidaamies nevis no ievainojumiem un vertigo, bet no neveikliibas un paaraak rupjiem pieskaarieniem?
un taa arii neviens nekad vispaar nesadzird. ne jau saapes, bet pat ne buutiibu.
un iisteniibaa - stulbi gan jau ka. jo ne tikai es, bet arii tie citi buutu pelniijushi kaut ko labaaku varbuut
kad tu kaadu saraudini ar savaam saapeem, tas tachu ir tas pats kaa tad, kad tu raudi par vinja saapeem, un, kad juus kopaa juutat, vai tad taa nav iista saskarshanaas?
vai tad mees tomeer negribam saskarties? un baidaamies nevis no ievainojumiem un vertigo, bet no neveikliibas un paaraak rupjiem pieskaarieniem?
nu... jā un nē. ieciklēšanās uz sāpēm man tomēr nepatīk, īpaši stāstīt cilvēkiem, kuriem tu neļauj stāstīt par sevi.un kopīga sāpju dalīšana un aprakstīšana ir ļoti dziļi intīma saskarsme, tur vajag lielu uzticēšanos. man bijis tā, ka man pastāsta sīkumos un es sāpu un raudu līdzi, un manējo stāstu kautkā palaiž gar ausīm vai nenopietni uztver un tad ir sūdu dakšas sajūta, tā nedrīkst darīt ne sev ne kādam citam.
(Reply to this) (Parent)
Manos laukos ir kāds onka, kurš gandrīz jebkurā svētku runā un runā vispār nonāk līdz Sibīrijas atmiņstāstiem. Stāsta un raud. Un bieži vien klausītāji nevar beigas sagaidīt tai runai. Un runāt viņu aicina bieži, jo viņš redz esot SIMBOLS. Aicina un neklausās. Un tad man kliegt gribas, jo tie stāsti ir tā SIMBOLA daļa. Ja reiz viņš mums ir vajadzīgs, tad jāpieņem viss. Pie tam tā ir ļoti būtiska daļa, ja reiz viņš pie tās atgriežas vēl un vēl. Interersanti, ko stāstīsim mēs, ja davilksim līdz astoņdesmit?