Asiize

asiize @ 12:14 am: biju laukos
bimbāju kādu desmito reizi klausoties stāstus par čeku.
un sapratu, ka turp (lai arī pelēks, auksts un skumjuskumjš) jābrauc, lai justu, ka īstās koordinātas ir plašākas par manu mazo pseidointelektuālo dzīvīti, kaislībām, darbu, akadēmiju, mākslas pasākumiem un krogiem. Un vēl man šobrīd būtiski apzināties, ka neesmu radusies tukšā vietā, ka tik daudz jau uzcelts, ciests un mīlēts pirms. Un nevaru es iet kā mazais, lokālais demiurgs pa brīvības ielu un ticēt, ka ar mani te viss sākas. Ir vēl vecmāmiņas asaras tepat tepat.
Un es aizvien zūdos par niekiem, neredzēdama, negribēdama redzēt viņus, citus.
Kur gan mani un kādi gan man vēl ziemassvētki pienākas, ja sirds tik cieta kā grants uz lauku ceļa.
Un sapņi un cerētais izplēnējis, bet es. Es taču arī ceru.