Asiize

Manos laukos ir kāds onka, kurš gandrīz jebkurā svētku runā un runā vispār nonāk līdz Sibīrijas atmiņstāstiem. Stāsta un raud. Un bieži vien klausītāji nevar beigas sagaidīt tai runai. Un runāt viņu aicina bieži, jo viņš redz esot SIMBOLS. Aicina un neklausās. Un tad man kliegt gribas, jo tie stāsti ir tā SIMBOLA daļa. Ja reiz viņš mums ir vajadzīgs, tad jāpieņem viss. Pie tam tā ir ļoti būtiska daļa, ja reiz viņš pie tās atgriežas vēl un vēl. Interersanti, ko stāstīsim mēs, ja davilksim līdz astoņdesmit?

(Reply to this)