Ejot uz trolejbusu aizķēros sāpīgi aiz tramvaja sliedes, knapi nobalansēju atkal nenokritusi uz ceļiem. Visi skatījās, mēģināju tēlot, ka viss ok, lai arī sāpēja kājas īkšķis. Pēc tam trolejbusā vienīgā brīvā vieta bija tas atlokāmais krēsls pie vidus durvīm, gribēju sēdēt un lasīt grāmatu, tāpēc atlocīju, bet tur bija iekšā Privātā Dzīve, bet es to negribēju aiztikt, jo man izskatatījās, ka tā varbūt ir slapja, un biju jau gandrīz apsēdusies, tāpēc nosēdos uz maliņas, lai nepieskartos žurnālam, atkal likās, ka visi skatās, kā es tā jocīgi sēžu. Ceļoties kājās, ķēros pie stangas un nejauši satvēru citas pasažieres roku, viņa noskatījās, atvainojos. Izkāpu Esplanādē, uznāca lietus, saliju pa ceļam uz darbu, vēl nav atkritusi auss, kurā sagāja ūdens, mazgājot matus. :
Comments
|
Man atkal bija tāds gadījums. Sen apakaļ autoostā bija aptieka vai kas tamlīdzīgs, ar stikla sienu. Ieskrēju tajā un gar zemi biju. Tad, aiz kauna, lēcu augšā un izlikos, ka pētu autobusu sarakstu, kaut gan muguru svilināja garāmgājēju skatieni. UN VIŅI ZINĀJA PATIESĪBU
(Reply to this) (Thread)
es atkal vienreiz biju tirdzniecības centrā, kur pārsvarā veikali no koridoriem ar stikla sienām atdalīti. kaut ko skatos veikalā, pēkšņi nenormāls troksnis - viens ru tantuks nemanījusi sienu un gājusi ar visu spēku "iekšā" veikalā. a neko, nosmējās, ienāca pa īsto vietu un sāka pētīt šmotkas.
(Reply to this) (Parent)