"VDK izmeklētājs kapteinis Andris Strautmanis, kurš 1983. gadā vadīja čekas tiesas procesus pret mūsu [Helsinki-86] pretošanās grupu, arī pret Gunāru Astru, vēlāk bija Drošības policijas priekšnieka vietnieks. Vai arī notikušais ar Pauli Kļaviņu un viņa izveidoto pirmo Drošības dienestu, kas ļoti nepatika Auseklim Pļaviņam, bijušajam Padomju Savienības Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU pulkvedim, kurš Aizsardzības ministrijā darbojās kā vispārējās informācijas dienesta vadītājs un vēlējās turpināt GRU garā, proti, izspiegot savas valsts augstākos ierēdņus un iestādes. Kad Paulis atteicās šos rīkojumus pildīt, ieradās toreizējā aizsardzības ministra Valda Pavlovska sūtņi un uz vietas atlaida gan viņu, gan vēl 13 darbiniekus. Viena no šo «bijušo» rūpēm bija, lai valsts struktūrās nebūtu patriotisku latviešu."
http://www.aprinkis.lv/index.php/sabied
"Minēšu vēl kādu piemēru. 1946.gadā dzimušais Andris Strautmanis Latvijas neatkarības laikus sagaidīja kā VDK Izmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks. Nevis vienkārši čekists, bet čekistu priekšnieks. Un kas ar viņu notika tālāk? Vēlāk viņš bija LR Drošības policijas 1.galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, kā arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa padomnieks.
[..] Es te vēl gribētu pieminēt dzirdētu argumentu, ka, lūk, mēs sākām taisīt karjeras okupācijas iestādēs, piemēram, astoņdesmitajos gados, kad Staļins jau sen bija miris, kad okupācijas režīms nebija vairs tik agresīvs. Tas ir mīts par maigajiem astoņdesmitajiem gadiem. Minēšu vienkāršu faktu. 1983.gadā VDK Latvijā arestēja 24 cilvēkus, kas bija lielākais arestēto skaits kopš 1972.gada.
[..] Piemēram, ir milzīga atšķirība starp vācieti, kurš nacistu laikā vienkārši klusi mēģināja dzīvot, un vācieti, kurš centās uzkalpoties nacistu varas hierarhijā. Pēc kara Vācija ilgstoši un mokoši tomēr šīs lietas izrunāja. Citām valstīm, piemēram, Francijai, okupācijas perioda neērtie jautājumi neatbildēti palika ilgāk, tomēr galu galā tiem pieķērās.
[..] Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, izņemot šauru vēsturnieku slāni, ar šiem jautājumiem netiek strādāts joprojām. Nodevības pret savu valsti inde turpina netraucēti darboties. " - M. Zanders
Par mūsu valsts drošības dienestiem (07.01.2003), Paulis Kļaviņš:
"Valsts apdraudējuma pirmā analīze, no kuras izriet valsts drošības iestāžu prioritārie darbības virzieni, jau pirms septiņiem gadiem iezīmēja iekšējos draudus un noteica attiecīgās darbības jomas. Ja rezultāti nav bijuši, tad rodas aizdomas, vai drošības dienesti nepiedalās valsts nozagšanas piesegšanā, varbūt pat nozagšanā? [..]
[D]ienesti iegūst informāciju nevis savām, bet gan izpildvaras vajadzībām. Taču slepenajiem ziņu dienestiem nepienākas izpildvaras funkcijas, kādas bija čekai. Šī ir principiāla atšķirība starp demokrātisko un totalitāro valstu sistēmām. Lai nodrošinātu, ka slepenais dienests nav «valsts valstī», arī slepeno dienestu struktūrās ir nepieciešama varas dalīšana, uz ko balstās ikvienas demokrātiskās valsts satversme. Informācija, it īpaši slepeni iegūtā, ir varas faktors. Valsts drošības iestādēm jāstrādā patstāvīgi, un viņu iegūtā informācija jāizvērtē no viņiem neatkarīgai valdības komisijai. Nav pieļaujams informācijas iegūšanas, uzkrāšanas un izvērtēšanas monopols vienas iestādes rokās, piedevām vēl valsts noslēpuma pieejamības atkarība no tās pašas institūcijas. Tā bija vecā laika struktūra."
https://www.vestnesis.lv/ta/id/6994
"1973. gadā [Jānis Vagris] iekļauts LKP Centrālajā komitejā. 1988. gada 4. oktobrī tika paaugstināts amatā par LKP CK Pirmo sekretāru. Trīs dienas vēlāk, pirms Latvijas Tautas Frontes 1. kongresa, uzstājies tautas manifestācijā Mežaparka estrādē, sakot, ka "latviešu tautai pāri nav darījis". (..) 2010. gadā [Jāni] Vagri apbalvoja ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Apbalvots arī ar Oktobra revolūcijas ordeni, diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem, medaļām. Saņēmis arī Latvijas PSR Nopelniem bagātā rūpniecības darbinieka goda titulu."
6. decembrī ar sēru dievkalpojumu Rīgas Domā pēdējā gaitā izvadīja Latvijā atjaunotās Aizsargu organizācijas komandieri Jāni Rību. Aizlūgumu noturēja prāvests Jānis Liepiņš un mācītājs Kārlis Lielzuika no ārzemēm. Gandrīz tūkstotis laužu stāvēja ciešā pulkā dievnamā ap nelaiķa zārku, par kuru liecās Aizsargu organizācijas un sarkanbaltsarkanie valsts karogi.
Aizsargu organizācijas pārstāvji no visām Latvijas malām rokās aiznesa komandiera zārku cauri visai Vecpilsētai līdz Brīvības pieminekļa pakājei. Gara, jo gara pavadītāju kolonna, sēru mūzikai skanot, vijās cauri Vecrīgas
ieliņām un saplūda lielā pulkā pie Brīvības pieminekļa. Tur viņi visi vienojās himnā „Dievs, svētī Latviju“ un pēc tam aiz katalalka autobusos devās uz Drustiem, kur ir Jāņa Rības dzimtā puse.
J. Rību nogalināja 28. novembra ar diviem šāvieniem pie Matīsa ielas 101. nama, kur atrodas aizsargu štābs. Aizsargu organizācijas par priekšnieku ievēlētais Aksels Kaimiņš sacīja, ka gan organizācijai, gan J. Rībam draudēts jau kopš organizācijas atjaunošanas 1990. gadā. J. Rības nošaušanu aizsargu vadība vērtē kā Latvijas ārējo un iekšējo ienaidnieku pasūtinātu politisku slepkavību.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |