mūsdienu pasaciņa par princesi, kura no pašlepnuma uzcēlusi nevienam princim neuzvaramu torni, bet pati slēpjas šaurā nepārtrauktas sevis žēlošanas pagrabā. dažreiz, aplūkodama neaizslēgtās izejas durvis, princese apcer visu izsapņoto, jau pat pārsapņotu. taču viņa slinki paliek sēžam, iekārtojusies neērtā stūrī. prinči, viņas smalki ģenerētās trīsdimensiju projekcijas lamatu vilināti, reiz pa reizei, ejot garām tornim, izlemj pārbaudīt savus spēkus, domādami, ka tūlīt nocels sev sievu. dažreiz pat kāds nonāk dzīvībai bīstami augstu, taču princese ir parūpējusies, lai virsotne mirstīgajiem vispār nebūtu aizsniedzama. tikmēr viņa paliek pagrabā un apaug ar pelējumu. vai arī kaķu spalvām. nu, vienalga. taču viņa ir parūpējusies, lai visi prinči izdzīvo. pēc spēku izsīkuma, nolaidušies drošībā, tie parasti nolamājas, ja ir sapratuši, ka tas viss bijis velti. citi vien noskurinās vai kādu laiku vēl tic, ka būtu spējuši uzrāpties līdz pašai augšai, ja vējš būtu rāmāks utml. tad tie dodas tālākos piedzīvojumos. un tā paiet ziemas, un tā paiet vasaras.