Pašlaik es ļoti vēlos iespert mīļotā māsai. Vai mātei. Drīzāk gan viņai, jo tā ir viņa, kas visam pagastam ir izstāstījusi to, ka viņas dēls tiekas ar ārzemnieci. Vai arī priesterim, kam radās "ģeniālā" doma par rakstu savai baznīcas mēnešavīzei?

īsāk sakot, mūs vēlas intervēt tai baznīcas avīzei. Par mūsu attiecībām. Par manām izjūtām, pārceļoties dzīvot tik tālu, par mūsu pieredzi, grūtībām, ar kurām mēs sastapāmies kā jauktais pāris.


No otras puses - nedaudz uzjautrinoši. Droši vien teikšu jā. Tas liek justies nedaudz kā slavenībai :D

Netiku pie iekārotajiem zābaciņiem. Šodien aizbraucām uz veikalu, knapi atradām stāvvietu, tad atradām arī zābakus un atklājām, ka veikalā nevar norēķināties ar kredītkarti, bet makā tikai pieci lati. Jautrākais, ka kredītkaršu sistēma (vai kā to sauc) nedarbojās ne tikai tai apavu veikalā, bet visā iepirkšanās centrā. Un, patiesībā, visā Dānijā šodien nevarēja norēķināties ar kartēm vai noņemt naudu no bankomātiem. Kaut kas bijis noticis ar to sistēmu. Nedarbojās nekas. Četros gan tā tika salabota, bet tad jau visi veikali bija slēgti.