Es cerēju, ka tā nenotiks. Es sāku "pārdāņoties". Vai arī kā to var nosaukt? Gandrīz mēnesis pagājis, un esmu nogurusi no Rīgas, no šīs saspiestības, šīm drūmajām sejām un nelaipnības. Šķiet, ka vajadzētu būt otrādi, ja jau darbu ir atrast grūti - pārdevējiem vajadzētu būt laipniem, cenšoties saglabāt savu darbu, viesmīļiem pieklājīgiem un apkalpošanai ātrai. Bet nekā... Šodien mīnūtes desmit gaidījām līdz mums pienesīs ēdienkarti, kaut gan turpat blakus stāvēja četri viesmīļi uz sarunājās. Veikalos pārdevējas sēž ar tik drūmām sejām, it kā rīt pasaules gals būtu klāt. Saprotu, ka darbs grūts un alga maza, bet vismaz par to vajadzētu nedaudz priecāties. Pēdējais piliens manā kausā bija ārkārtīgi nelaipna attieksme no pulksteņmeistara. Viņš mani atskaitīja kā mazu bērnu par to, ka pulksteni neesam atnesuši labot agrāk, ka tagad tas maksāšot vairāk nekā, ja mēs atnāktu uzreiz. Nu un, ka man tas maksās vairāk! Būtu sēdējis un klusējis, un tēlotu uzspēlētu pieklājību, jo galu galā tā nauda tiktu viņam. Tā vietā es apgriezos un izgāju no veikala. Savu kāju tur vairs nesperšu, tajā ūķī uz Vaļņu un Audēju stūra!