Četras dienas baudījām Latgales lauku romantiku.
Lielākā daļa mūsu pazīstamo un nepazīstamo radu ir pārcelušies no Latgales laukiem tuvāk lielajām pilsētām, bet daži tomēr nav spējuši šķirties no sev tik tuvajiem mežiem un ezeriem un joprojām dzīvo ezeru zemē. Mēs, jau noguruši no vecāku nemitīgās uzmanības un viņu rīkotajām ekskursijām, nolēmām divatā doties uz Latgali, precīzāk, uz Aglonu, apskatīt baziliku, kuru es redzēju tad, kad tā tika restaurēta un pagrabā bija daudz, daudz skeletu, un izbaudīt lauku klusumu pēc Orhusas un Rīgas trokšņiem un nemiera. Sazvanījām jau sen nesatiktu radinieci, kura, kā jau vietējā apkaimē pazīst daudzus, tāpēc arī viņai izdevās sarunāt mums naktsmājas jaukā viesu namiņā pašā ezera, Lielā Dubuļka, krastā.
Pirmajā dienā ieradāmies pēcpusdienā, iekārtojāmies namiņā un devāmies pusdienot kopā ar manu tanti. Godīgi sakot, biju nedaudz uztraukusies. Viena lieta ir iepazīstināt savu puisi ar radiem, kam vienalga, ka mēs dzīvojam kopā neprecējušies. Pavisam savādāk ir iepazīstināt viņu ar tanti, kas ir katoļu mūķene, kura uzskata, ka laulības ir tas svētākais. Šoreiz draugam paveicās, ka viņa valodas barjeras dēļ nespēja viņu iztaujāt un pamācīt, bet toties man nācās uzklausīt diezgan garu runu par laulību nepieciešamību. Nu labi, nebija tik traki. Dažās jomās mūsu uzskati sakrīt. Par tām laulībām. Bet es jau nebūšu tā, kas smilkstēs puisim pie auss, lai mani prec nost, vai arī, kā man daži ir ieteikuši, paliek "netīšām" stāvoklī, lai piespiestu vīrieti sevi apprecēt.
Otrajā dienā, 35°C svelmē mēs devāmies uz mūsu (manu) galveno ceļa mērķi - zirgu sētu "Klajumi", pa ceļa apskatot Aglonas baziliku (daudz ir mainījies) un Čertoka ezeru. Biju saklausījusies dažādus nostāstus par Čertoku, redzējusi bildes un arī vēlējos apskatīt baiso ezeru ar dīvaini zaļo ūdeni. Nekas sevišķs. Ūdens gan ir neomulīgi zaļgans, bet ne tik zaļš kā bildēs.
"Klajumos" ieradāmies galīgi pārkarsuši. Ceļš turp izrādījās īsāks, nekā mums tika stāstīts, tāpēc stundu mēs nonīkam Krāslavā, slēpjoties ēnā no nežēlīgās saules, ēdot pasausas Maximas bulciņas un uzdzerot siltu sulu. Izjādē nedaudz vīlos. TIk ilgi biju par to sapņojusi - izjāt zirga mugurā, bet beigās nekas sevišķs. Varbūt tāpēc ka bija ļoti karsti, nedaudz berza bikses un nebija mans zirgs (jo manos sapņos tas vienmēr ir mans). Ak, jā, arī tāpēc ka šī bija pirmā reize desmit gados, tāpēc sedlos jutos nedaudz nedroši. Un pēdejais iemesls - pārbijies mīļotais cilvēks, kas kaut kur aiz manis cīnās ar savu zirgu, kurš, sajutis, ka jātnieks no tā baidās, darīja, ko vien vēlejās - apstājās pie katra krūma uzēst vai pakasīties un pēc tam riksītī centās panākt pārējos. Mīļotajam liels paldies un milzu buča par to, ka izturēja divas stundas manis dēļ. Par to es viņam vairs nekad, nekad nelūgšu kāpt zirga mugurā.
Vakarā mēs sēdējām terasē, dzērām alu un skatījāmies, kā mēnesis spoguļojas ezerā. Un skraidījām pliki pa pļavu.
Trešajā dienā ieradās vecāki un māsa ar savu draugu un vakarā mēs visi devāmies īstā Latgales melnajā pirtī. Izsildījāmies, izpērāmies un lecām ezerā, kura ūdens bija tikpat silts, cik gaiss. Pēc pirts, ap divpadsmitiem naktī mums tapa skaidrs, kāpēc pa dienu gaiss bija tik spiedīgs. Sākumā tālumā kaut kas plaiksnīja, kad mēs no pirts devāmies ēst naksniņas. Spožies uzplaiksnījumi nāca tuvāk un tuvāk un drīz mēs dzirdējam pērkonu. Tad pēkšņi uzpūta stiprs vējš. Mēs knapi paguvām novākt visu no terases galda, kā uznāca tāds negaiss. Laukos tie ir vēl baisāki, jo ir tumšs un tikai zibens šautras izgaismo apkārtni. Kaut kur vēja brāzma nogāza koku uz vadiem un mēs nakti pavadījām sveču gaismā.
Pēdējā, ceturtajā dienā mēs devāmies apskatīt tēva dzimtās mājas Ambeļu tuvumā, vispirms iebraucot sagruvušās ūdensdzirnavās, uz kurām tēvs ar savu vectēvu brauca graudus malt. Tad apciemojām vecvecvecāku kaimiņus, kas joprojām mīt Ambeļu tuvumā, un devāmies tālāk uz mazo tēva bērnības namiņu meža ielokā. Divdesmit minūtes mēs cīnījamies ar metru augstu zāli, nātrēm un jauniem kociņiem. Kukaiņu un nātru sadzelti mēs beidzot nonācam pie melnas, izdemolētas būdiņas, kas jau pa pusei sagruvusi. Kokos iegušas varēja manīt arī saimniecības ēkas un pat suņa būdiņu. Skumji. Mājā iekšā vēl mētājās tēva vectēva taisītie krēsli un muciņas, stūrī stāvēja pussagruvusi krāsns, uz kuras tēvs, maziņš būdams, rāpās augšā, lai gulētu. Vai tiešām visam Latvijas laukos ir jāiznīkst?
Kopumā šīs bija skaistas, iespaidu pilnas četras dienas gan man gan manam mīļajam dānim. Nākamgad noteikti atkal dosimies vai nu atkal uz Latgali, vai arī kādu citu Latvijas novadu.
Garš gan sanāca puksts, bet bezinterneta vidē rakstāmais sakrājas. Turklāt rakstu vairāk sev, lai neaizmirstu, nekā tiem, kas varbūt šo izlasīs. Tiem šeit arī dažas bildes