Cilvēki nebeidz pārsteigt ar savu "trakumu". Šodien aizbraucām uz mazu pilsētiņu netālu no Arhusas, kur visā krāšņumā varēja apskatīt cilvēku apsēstību ar Ziemassvētku noskaņas radīšanu. Burtiski. Mazītiņa iela ar privātmājām košas Lasvegasas gaismās. Rūķīši, briedīši laistās dažādās krāsās, zilas, baltas un dzeltenas mirguļojošu gaismiņu virtenes. Kaimiņu sacensības par skaistāk (lasi, spožāk un bezgaumīgāk) izrotātās mājas statusu. Kā nosaka uzvarētāju? Mūsu minējums - pēc skaitļa rēķinā par elektrību.

Rīt un parīt mierīgās dienas. Dāvanas nopirktas, sasaiņotas un jau aizgādātas uz svinību vietu. Varbūt riskēt un vēlreiz censties pagatavot piparkūkas. Iepriekšējo reizi sanāca tādas, ka zobus varēja nolauzt.. Un negaršoja tā, kā "īstās".

Nedaudz satraukusies esmu par gaidāmo triju dienu Ziemassvētku maratonu. Mīļotā radi un draugi, visi dāņi, kam reizēm ir tā riebīgi augstprātīgā, rezervētā attieksme pret ārzemniekiem, kas dāņu valodā nerunā. Jau ir vairāki stāsti sakrājušies par šo attieksmi. Piemēram, paziņam, ungāram, atteica darbu, jo viņš neprot dāņu valodu. Darba pienākumi: katru dienu izvest ģimenes suni pastaigā. Kāda velna pēc vajag zināt dāņu valodu, lai staidzinātu suni?!
Zinu, ka izturēšu. Viņa mātes dzimšanas dienu ar 100+ viesiem izturēju, turklāt tagad jau nedaudz saprotu un runāju.

Vai esmu izdarījusi pareizo izvēli, nolemjot svinēt Ziemassvētkus ar savu mīļoto Dānijā, nevis braukt pie vecākiem? Pēdējās dienās esmu dzirdējusi tik daudzus pārmetumus no paziņām (bulgāriem un ungāriem, kas uz mēnesi aizbraukuši prom) par to, ka Ziemassvētko nebūšu ar savu ģimeni...