Izslēgt gaismu un plānā naktkreklā stāvēt pie plaši atvērta loga.
Ieelpot svaigo, pēc pielijušas zemes smaržojošo gaisu.
Ieklausīties tālajās suņu rejās, garām braucošu mašīnu motoru rūkoņā un lakstīgalu pogošanā.
Stāvēt, kamēr kļūst vēsi un uzmetas zosāda.

Aizmigt pie atvērta loga, ar kaķi azotē. Un sapņot.. To neviens nevar aizliegt.

Joprojām tās smagās ilgas. Ilgas pēc bezrūpīga prieka un apskurbinošas laimes sajūtas.

Jautri! Tikko sapratu, ka man šodien zvanīja no Rīgas Viļņiem. Hmm.. Tātad tomēr kāds skatās. Divas vēstules no kaut kādiem maziņajiem uzņēmumiem, šodien zvans. Beidzot nobloķēju to CV. Tagad nevajag, varbūt kad kļūs aktuāli, tad atkal aktivizēšu. Kaut gan man vairāk patīk pašai meklēt kaut ko sev piemērotu un tad gaidīt atbildi no tiem, kuriem esmu sūtījusi savas vēstules.