Nezini - neraksti, nekomentē. Nepazīsti - neizplati stereotipus, priekšstatus, par kuriem zinu, ka maldīgi, bet tu nezini neko. Klusē, paturi pie sevis. Sākumā iepazīsti, tad izsaki savas domas, iedomas, prātojumus. Mani tas neskar, jo zinu, ka kļūdies. Tomēr kaitina, ka ir tādi, kas pārtiek no klačām, no baumām. Viena tante teica.. Vairāk klausi, ko citi saka!! Veido savas domas no savas pieredzes, nevis no citu, iespējams, tev pat nezināmu cilvēku pieredzes.
Tukši ir tie cilvēki, kuri spriež par citiem no tā, ko ir dzirdējuši, nevis paši iepazinuši. Parasti ir tie, kuri neredz dzīvei ne jēgu, ne mērķi, kuri nespēj priecāties par mirkli. Izklaidēties, kad ir labi, kad esi pelnījis, bet paspēt arī darīt savus darbus, iet pa savu ceļu. Vienmēr paticis, ejot gar pļavu, no griezties no ceļa un iebrist ziedos, nogulties zālē, pavērot debesis, atpūsties. Katrs to dara savā veidā, un ja tu to izmanto, lai dalītu cilvēkus kategorijās, tad tu esi tā prastā, vienkāršā, kura tikai vārdos cenšas būt apgarota un saprātīga, tikai citu cilvēku acīs. Bet zini! Tu melo pati sev!

Tik auksti! Vējš tiek caur mētelītim, pieglaužas ādai, kož to un plēš. Acīs asaras no viņa nežēlības, asuma. Saliekusies, rokas pār krūtīm pārkrustojusi, skrienu uz siltumu.
Kur mana saule, mans mēness? Kur jautrais lietus, ar kuru man katru vasaru romāns, nevainīgs, bezbēdīgs flirts? Dejoju kleitiņā pļavas vidu, slapji mati līp pie sejas, bet viņš no augšas apber mani saviem siltajiem skūpstiem. Pelēki mākoņi, zaļums kokos un krūmos šķiet kliedzoši vulgārs šadā aukstumā. Kā neaicināts ciemiņš saviesīgās vakariņas tērpies nepiemērotās drēbēs. Notraukt lāses no pleciem, pacelt galvu, seju pret sauli, ļauties staru glāstiem. Vēl liegts, bet sapņos..
Pat ja ne Dānija, tad citur noteikti. Dāvanu janvārī? Tādu siltu, zili baltu ar zeltu rotātu. Ciemos?