Atkal trolejbusā, mājup braucot, pusnomodā kaut ko sapņoju. Pārsteigums! Pustrīs, bet sastrēgums jau tilta sākumā, krustojumā! Laikam atkal avārija - nodomāju. Skrienoši cilvēki no tilta, mašīna midžina savām oranžajām avāriju guntiņām - daudz mašīnu. Piejaucas zilas uguntiņas kaut kur no tilta apakšas. Lejā daudz mašīnu - sarkanās ugunsdzēsēju un oranžās avārijas mašīnas, varbūt vēl, bet neredzu aizsvīdušā stikla dēļ. Tantuki trolejbusā pat no savām vietām ceļas, skrien pie loga skatīties.. Savāds sastrēgums! Pirmo reizi tādu redzēju - mašīnas stāv nevis tāpēc, ka vairs tālāk netiek, bet gan tāpēc ka viņu īpašnieki, šoferīši ir pieparkojuši tās tilta labājā joslā pie apmales, ieslēguši avārijas gaismiņas un paši lielā barā stāv, atspiedušies pret margām, un veras tais zilajās guntiņās un tajā, kas tur noticis. Nesaprotu.. Lai arī kas tur būtu noticis, vai tad ir vērts kāpt laukā no mašīnas, veidot sastrēgumu, lai tikai pavērtos kārtējā nelaimē un gudri paspriedelētu!?