d

Manas bailes ir nepamatotas un nevajadzīgas. Par spīti, tās eksistē. Tās mani attur no neprātīgā, tās mani attur no vilšanās, no idejām, no spontānuma, no pārsteigumiem, tās mani attur..no prieka, iespējām un pieredzes iegūšanas. Tās mani ieskauj cieši savā ūdeļādas kažokā un man ir silti un ērti, es jūtos droši. Jūtos droši baidoties, tieši tā. Bet man vajag brīvību, man vajag kļūdas un man vajag to visu, no kā man ir bail. Es gribu to sajūtu īstu, ne uzgleznotu. Gribu just. Gribu runāt. Gribu izcelties šad tad, gribu krist no pjedestāla un lauzties uz to atpakaļ. Baiļu ērtībā nebūs ne pjedestāla, tikai mēma paklausīšana. Es gribu just to, kā ir nebaidīties. Nekad vairs. Ceļš tāls un garš veicams.
Introverta problēmas, part 1.

Nogriezu matus. Uz pusi īsākus, līdz pleciem, jūtos labāk. Tas gan nemaina to, cik pazudusi es jūtos. Nav jau tā, ka es naivi ticēju, ka kaut kāda gaisma uzausīs. Es gribu kādu, kas mani samīļotu un tādu, no kā man nebūtu nēerti un nenāktu prātā domas, ''tā nav pareizi, es nejūtu to pašu, ko tu'' un, ka es viņu izmantoju, lai remdētu savu izsalkumu pēc mīlestības. Negribu dzīvot melos, negribu sevi mānīt. Nevēlos arī citus mānīt. Ja jau pie tā tagad esmu, tad jāatzīst, ka esmu diezgan viena. Ir blakus mans salauztais gars, bet pat tas ar mani nevienojas, it kā tikai blakus miesai staigā. Tā kā Ziedoņa epifānijā. Viņš saprata, laikam.
Man bail no tā, ka man nevajag cilvēkus un, ka tie mani nesaprot. Man bail, ka tā ir taisnība.
Vai tas tāpēc, ka manas verbālās spējas būtu vājas? It kā nē, nav nemaz tik slikti. Varbūt tie domu mutuļi ir neuztverami? Es neprotu savādāk. Es tāda esmu. Tā es domāju un tā es runāju. Vai tiešām būs jāvar savādāk un jāpārveido sevi? Arī tad nelaimīga būšu. Es būšu nodevusi savu esmi, ja tēlošu. Kur lai es lieku savu iekšējo pasauli, kāpēc man asinīs ir vajadzība pēc cilvēkiem? Kas mani sapratīs un kā es kļuvu nesaprotama

Ir it kā tik daudz notikumu, nevēlamu, vēlamu, nezinu kādu, vienkārši notikumi, bet es neko nesaprotu. Kā man jājūtas? Kas man jādara? Vai šādi jābūt?

Kā lai sadzīvo ar pasauli?

Sistēmai pakļauties, tā esot laime, tā esot tā saldenā garša mutē, kuru tik cītīgi meklējam. ..Jo haosā ir tikai tumsa un posts. Tā jau saka.

Bet pararēli - mūžīgi vēlme dzīvot ne pēc noteikumiem, likumus zākāt, naidniekus nicināt diktik, drēbes negludināt, krāsas laistīt, naudai uzspļaut, kļūt par cilvēku biedu, saplūst ar dabu.. haoss, kā jau saka. Kā kuram. Varbūt tā ir īstā laime? Katram sava. Kas mums dod tiesības otram spļaut virsū, ja vēlas mūsu laimei pretstatā būt? Kamēr ceļi nešķērsojas nelabvēlīgi mums, vai vispār likties zinām vajadzētu? Humānisms ir kas svešs, gribētos pat teikt, ka sen jau izmiris vai nekad nebijis, bet tā jau būtu tā rūgtenā garša mutē, kuru netiecamies izjust.

Daudz laika vienību pazudušu kopš es te ko ierakstīju. Kopš man vispār gribējās kaut ko rakstīt un rakstīt tā, lai tas sasniegtu kādu citu, ne tikai to, ko saucam par bezapziņu/zemapziņu. Sajūtu kā pirkstos pamazām ieplūst karstuma vilnis, tad pamazām atskāršu, ka vispār ir silts. Vajag svaigu gaisu. Atveru balkona durvis. Ir 22:22, es ēdu graudaino biezpienu, fonā The Smiths. Pirms klab.lv apciemojuma izplānoju rītdienu bibliotēkā, un ja man kāds uzdos jautājumus, iešu uz mīlīgo kafejnīcu ļoti ilgi dzert tēju un runāt ar sevi kladē. Nopirku zobu pastu bez fluora un sls. Gribu, lai man nogriež matus līdz pleciem un gribu eikaliptu košļājamo gumiju. Un vēl man nav domu, ko rakstīt publiski. Un es gribu rakstīt teikumus, kuros punktu vietā lieku ''un'' un tā turpināt kādu rindkopu un es kino redzēju lielisku filmu ''Dienu Putas'' un es atradu Antuānu Rokantēnu sevī, varētu teikt, ka viņš ir mana ēna, un uz veselību, un mani zaļie miskastes maisi ir ar kumelīšu aromātu, un tas ir tik savādi, tik pat savādi kā ''Esoteric Agenda'', un es atskārtu, ka absolūta brīvība nozīmē neko, un ka no tās nav jēgas un tāda neeksistē, nekas nav brīvs un tas ir savāds jēdziens, un es jūtu miega pazīmes, negulētās naktis nu jau ir pagātne un es mīlu rīta dvesmu, un man patīk spotify reklāmas, bet vairs nav interesanti divas pēc kārtas, un manī nav pārcilvēka un es rītdien neapmeklēju mācību iestādi, kā jau nopratāt un nokārtojiet laikus pasi!

Vārdi šodien ir tik trausli kā kaltētas ziedlapiņas, šķiet, ar pieskārienu/vārdu vien es daru to, kas nav pieļaujams un grēcīgs un sabrucinu skaisto un esošo, padarot to kroplīgu un nevērtīgu.

Vēl es nezinu kā lai pasaka ardievas kādam, kas mani kavē kļūt par to, ko es vienmēr esmu vēlejusies kļūt. Mūsu mēŗki tagad ir dažādi, nav vairs prātīgi iet tālāk kopā.

kādreiz man patika rakstīt un senāk šķita svarīgi izteikt sajūtas/domas. radās kāds lūzums domāšanā un vairs nekam nav jēgas. viens vārds te, divi tur, teikums tur, nothing makes sense un noone actually cares anyway.

un seriālos man vienmēr visvairāk patikusi atklātība. dzīvē cilvēki vilcinās un atzīšanās kaut kāda līdzinās teju vai mūžīgai riņķošanai ap lidlauku lidmašīnā, tā arī nesaņemoties nolaisties.

un savādi, ka cilvēks var teikt, ka nebaidās no nāves, bet ir skaidri zināms, ka viņam ir bail no mīlestības, saistībām, precizāk, neveiksmēm un sāpēm. un tāpat ar tiem, kas skatās pa labi un pa kreisi dodoties pāri ielai, bet tomēr apgalvojot, ka tic liktenim un ka viss ir nolemts.

man šobrīd riebjas viss, gulēšu skatoties seriālus līdz uznāks miegs un rītdien nekur nebraukšu, jo man šodien viss riebjas un es šodien saku nē. es nebraukšu uz lielo pilsētu ar savu bff
i just can't get over myself. not now, not today nor tomorrow.

nevaru šobrīd saprast vai jutīšos sliktāk ja braukšu vai nebraukšu
kas ar mani, kas ar mani