d

Gribu pamēģināt apskatīties iekšējo sajūtu gūzmu, pa maziem fragmentiņiem tās glīti izlikt uz galda, pa vienam katru aplūkot, pārbaudīt to autentiskumu, to struktūru, to izturīgumu.
Es nevaru izjaukt šo ciešo sakopojumu.
Mēģinu atkal un atkal. Nevaru nosaukt fragmentiņus, nevaru pat to satvert tvērienā. Tie izkūst, kad pieskaros ar siltumu un degsmi.
Nu, ko lai tagad iesāk?
Šķiet, ka vēsums un apātija laistu tuvāk klāt.

Varbūt ik pa laikam vajag nokļūt līdz tam bēdu punktam, tai robežai, kad vairs nav vēlmes pat kustēties un gultā grozīties
Tik daudz lai atkal satiktos ar pasauli un iemīlētu to divtik
Šķiet negodīgi savā ziņā gan

Esam pārdevuši sevi, mīlestību padarījuši par tirgus preci un sarunas padarījušas vieglas un nevajadzīgas. Spektatora loma kārtējo reizi ieņemta teicami. Kāpēc gan pasēdēt ar draugiem pie ugunskura ir tik..garlaicīgi? Nejūtu vairs dvēseļu saskaņu, viss beigumbeigās pārvērsts tik vien kā par laika kavēšanu un tas nav tas, ko es gribu. Gribēto es nedabūšu. Es samierināšos, jāturpina vien smaidīt. Nav vēlmes zaudēt to, kas ir, kaut zaudēts tas tiks tā vai tā. Vēl nav laiks.
Drīz būs jauna lappuse jāšķir dzīves grāmatā.

Un manī mīt vien niknums, vilšanās un apjukums.

The New

Es dzīvē izliekos par to, ka es neesmu, lai mani neizmestu ārā.

We both knew the question and the answer.

Sajūta. Cenšos ievilināt slazdā, lai tā nespētu izslīdēt no tvēriena un kļūtu definējama.
Gandrīz izdevās.
Izdevās.
Tās ir vairākas. Viena ir tā, kas rada riebumu pret sevi. Otra liek izjust neticību sev. Cita ir uzmacīgā cerība. Atrodu arī to greizsirdības lāstu. Nelabums. Vilšanās. Letarģija.
Ko man iesākt tādai? Tikai vienu. Tikai to.
That's what we do. We hide our feelings. No one cares and if they do, then it's just best for them not to know. Not to worry. They can't help us anyway. I won't waste my breath.

Dažreiz iesāku lasīt savus ierakstus, cerot, ka tikšu līdz beigām, bet mūždien apstājos pie tā viena. Lai jau. Es nogurstu no sevis šādi.
Attīstība. Kas ceļā stājas uz to, nedzīvs top.
Muļķīga inversija.
Mīlestība un meli.
Sapratne un bailes.
Gribu, bet baidos. Ja nu pazūd. Šādi labi. Ja kas mainās, tad šādi vairs nekad nebūs.
Man tīk šādi.
Nevajag vairāk. Soli atpakaļ.
Vārdi. Domas. Dzirksteles. Smaids.
Iedomas.
Šādi.
Citādi nevajag.

Mierā.

Rakstīt? Kam?

..tad par emocionālo inteliģenci

it's like i have been living like the new years eve is every evening and i just don't know what to do in the actual eve. so, what now

Šodien es darīšu nesvarības

lai viss paliek

Intuitīvi jūtu, ka šis ir beigu sākums. Pārāk ātri noticis, dzirkstošajiem dzīves mirkļiem vajadzēja būt uz pusi vairāk, man nevajdzēja sākt izdegt. Es vēl negribu, bet šo procesu var apstādināt tikai amnēzija vai nāve (es teiktu, ka tas pats vien ir). Citu veidu nezinu. Šos neizvēlos. Ko man tagad iesākt?
Man iedeva eksistenci un es nezinu, ko lai ar to dara, apkārt ir tik daudz citas eksistences, kas pārklājas viena otrai un bezmērķīgi tas un nevajadzīgi, un smagi. Vienīgā jēga eksistencei ir būt, bet ko darīt ar to būšanu? Kaut ko akli darīt šai dzīvē, sekot tam, kādu ceļu iezīmējusi sabiedrība, kādu ceļu cilvēks cenšas iet jau gadu tūkstošiem? Kas man ir jādara, lai sevi nepārdzīvotu? Es attālinos no sevis ik dienu. Kas vispār esmu es? Tā, kas raksta, you could say. Tā, kas domā, tā, kas elpo, tā, kas iet un dzīvo. Bet ko tad, ja izdziest tās saites starp šīm darbībām un to, kas ir ''es''? Man atliek sevi mānīt un pieskaņoties šai pasaulei, jums, ļaut sejas muskuļiem veidot smaidu, ļaut domām vaļu un ļaut tām tapt izteiktām..dzīvot, kā jau saka. Ko nozīmē dzīvot? Baudīt dzīvību? Darīt to, kas priecē? Patiesi nezinu. Definīcijas ir māņi un meli. Vārdi ir lieki. Kā tas vispār ir iespējams - sajūtas ietvert tādā nedzīvā formā, kam ir cits veidols un kas ir tik..svešāds? Mānam sevi.
Un ko gan lai es tagad iesāku? Un vientulību nevar izdzēst tas, ka atrodas kāds, kuram ir ļoti līdzīga/tāda pati apziņas plūsma. Vientulības nevar savienot. Tās ir divas vientulības blakus. Otra vientulībai zūdot mūsējā pastriprinās. Un nekur nepaliek. Nezūd.
Es negribu pārdzīvot pati sevi. Tas nav godīgi.

Šis stāv pāri visam. Jebkam. Ar ko esmu saslimusi? Kādas ir zāles un vai tādas vispār ir? Mani baida tas, ka es zinu atbildes uz šiem jautājumiem. Bet es negribu sev ticēt.

Es šodien skatījos uz smiešanos. Pagāju malā un skatījos no malas. Pārnestā nozīmē. Es sēdēju un mēs skatījāmies to, kas man vienmēr šķitis smieklīgs, bet šodien es tikai tēloju, ka tas ir smieklīgi. Viss. Vairs mani nesasmīdināt, es to redzu kā tikai raustīšanos, neko vairāk. Kas vispār ir smieklīgs un kāpēc, un ko gan tas pasaka par cilvēku? Par ko smējušies, piemēram, Sokrats un Dostojevskis, Buda? Smiešanās šķiet ārkārtīgi muļķīga, pat bezjēdzīga padarīšana. Vai tā dabiska? Pieskaitāma pie emocijām. Šķiet, ka ir dabiska. Kāpēc vispār mēs to darām? Ak, google, dziedini, apskaidro. Mani šobrīd pasaule mulsina daudz vairāk nekā parasti, tāpat arī ar pārējām emocijām. Nē, es, protams, no bioloģiskā viedokļa, no psiholoģiskā to varu apskatīt un saprast, bet šoreiz laikam tveros pēc kāda cita skatījuma, filozofiskā, perhaps. Mhm.

es tagad googleeju ''how to fake that you are sick''