Intuitīvi jūtu, ka šis ir beigu sākums. Pārāk ātri noticis, dzirkstošajiem dzīves mirkļiem vajadzēja būt uz pusi vairāk, man nevajdzēja sākt izdegt. Es vēl negribu, bet šo procesu var apstādināt tikai amnēzija vai nāve (es teiktu, ka tas pats vien ir). Citu veidu nezinu. Šos neizvēlos. Ko man tagad iesākt?
Man iedeva eksistenci un es nezinu, ko lai ar to dara, apkārt ir tik daudz citas eksistences, kas pārklājas viena otrai un bezmērķīgi tas un nevajadzīgi, un smagi. Vienīgā jēga eksistencei ir būt, bet ko darīt ar to būšanu? Kaut ko akli darīt šai dzīvē, sekot tam, kādu ceļu iezīmējusi sabiedrība, kādu ceļu cilvēks cenšas iet jau gadu tūkstošiem? Kas man ir jādara, lai sevi nepārdzīvotu? Es attālinos no sevis ik dienu. Kas vispār esmu es? Tā, kas raksta, you could say. Tā, kas domā, tā, kas elpo, tā, kas iet un dzīvo. Bet ko tad, ja izdziest tās saites starp šīm darbībām un to, kas ir ''es''? Man atliek sevi mānīt un pieskaņoties šai pasaulei, jums, ļaut sejas muskuļiem veidot smaidu, ļaut domām vaļu un ļaut tām tapt izteiktām..dzīvot, kā jau saka. Ko nozīmē dzīvot? Baudīt dzīvību? Darīt to, kas priecē? Patiesi nezinu. Definīcijas ir māņi un meli. Vārdi ir lieki. Kā tas vispār ir iespējams - sajūtas ietvert tādā nedzīvā formā, kam ir cits veidols un kas ir tik..svešāds? Mānam sevi.
Un ko gan lai es tagad iesāku? Un vientulību nevar izdzēst tas, ka atrodas kāds, kuram ir ļoti līdzīga/tāda pati apziņas plūsma. Vientulības nevar savienot. Tās ir divas vientulības blakus. Otra vientulībai zūdot mūsējā pastriprinās. Un nekur nepaliek. Nezūd.
Es negribu pārdzīvot pati sevi. Tas nav godīgi.
Man iedeva eksistenci un es nezinu, ko lai ar to dara, apkārt ir tik daudz citas eksistences, kas pārklājas viena otrai un bezmērķīgi tas un nevajadzīgi, un smagi. Vienīgā jēga eksistencei ir būt, bet ko darīt ar to būšanu? Kaut ko akli darīt šai dzīvē, sekot tam, kādu ceļu iezīmējusi sabiedrība, kādu ceļu cilvēks cenšas iet jau gadu tūkstošiem? Kas man ir jādara, lai sevi nepārdzīvotu? Es attālinos no sevis ik dienu. Kas vispār esmu es? Tā, kas raksta, you could say. Tā, kas domā, tā, kas elpo, tā, kas iet un dzīvo. Bet ko tad, ja izdziest tās saites starp šīm darbībām un to, kas ir ''es''? Man atliek sevi mānīt un pieskaņoties šai pasaulei, jums, ļaut sejas muskuļiem veidot smaidu, ļaut domām vaļu un ļaut tām tapt izteiktām..dzīvot, kā jau saka. Ko nozīmē dzīvot? Baudīt dzīvību? Darīt to, kas priecē? Patiesi nezinu. Definīcijas ir māņi un meli. Vārdi ir lieki. Kā tas vispār ir iespējams - sajūtas ietvert tādā nedzīvā formā, kam ir cits veidols un kas ir tik..svešāds? Mānam sevi.
Un ko gan lai es tagad iesāku? Un vientulību nevar izdzēst tas, ka atrodas kāds, kuram ir ļoti līdzīga/tāda pati apziņas plūsma. Vientulības nevar savienot. Tās ir divas vientulības blakus. Otra vientulībai zūdot mūsējā pastriprinās. Un nekur nepaliek. Nezūd.
Es negribu pārdzīvot pati sevi. Tas nav godīgi.
Šis stāv pāri visam. Jebkam. Ar ko esmu saslimusi? Kādas ir zāles un vai tādas vispār ir? Mani baida tas, ka es zinu atbildes uz šiem jautājumiem. Bet es negribu sev ticēt.
Current Music: |
smooth jazz |