Es šodien skatījos uz smiešanos. Pagāju malā un skatījos no malas. Pārnestā nozīmē. Es sēdēju un mēs skatījāmies to, kas man vienmēr šķitis smieklīgs, bet šodien es tikai tēloju, ka tas ir smieklīgi. Viss. Vairs mani nesasmīdināt, es to redzu kā tikai raustīšanos, neko vairāk. Kas vispār ir smieklīgs un kāpēc, un ko gan tas pasaka par cilvēku? Par ko smējušies, piemēram, Sokrats un Dostojevskis, Buda? Smiešanās šķiet ārkārtīgi muļķīga, pat bezjēdzīga padarīšana. Vai tā dabiska? Pieskaitāma pie emocijām. Šķiet, ka ir dabiska. Kāpēc vispār mēs to darām? Ak, google, dziedini, apskaidro. Mani šobrīd pasaule mulsina daudz vairāk nekā parasti, tāpat arī ar pārējām emocijām. Nē, es, protams, no bioloģiskā viedokļa, no psiholoģiskā to varu apskatīt un saprast, bet šoreiz laikam tveros pēc kāda cita skatījuma, filozofiskā, perhaps. Mhm.