d

Dzīve pamatīgi mainījusies laika gaitā, tāpat kā sajūtas pret vienu draugu. Tās ir neatrisinātas sajūtas. Ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, kopš redzējāmies. Īsumā : bijām tuvi kādreiz, bet šajās dienās absolūti svešinieki. Es vairs neatceros, kāpēc tā notika, kā tās sākās.. vai tā biju es vai tas bija viņš. Varbūt abi. Varbūt mēs bijām kopā dēļ tā, ka nebija citu labāku variantu apkārt. Mēs vairs neatradām laiku pavadīt kopā un man bija kauns meklēt iespējas, es noslēdzos. Viņš necīnījās. Atrada citu kompāniju, ar ko aizrauties. Viss šis ir ļoti dabiski, draudzībai derīguma termiņš bija izbeidzies. Tas nav, kas sāp šobrīd.

Ikdienā par viņu nedomāju, un ja tomēr apstākļu sakrītibas dēļ jāiedomājas - manas izteiktākās sajūtas ir riebums. Izvairīšanās. Necienu. Nav cieņas pret viņu.
No visiem veidiem, kā izdabūt laukā sajūtas, bloga ieraksts varētu būt dziedējošākais šodienā.

Man ir bail no viņa. Izrādās, ka tā var būt, ka bail no kāda, kas kādreiz pazina mani līdz kaulam, un spēja to izmantot pret mani.
Man ir bail, jo cilvēkam šķita adekvāti mani sāpināt.

Esmu pārsteigta, ka man viņš mazliet pietrūkst pēc visiem šiem gadiem.
Kādreiz viņu mīlēju un apbrīnoju, šķiet, ka neesmu tālāk pavirzījusies. Šķiet, ka mazliet mīlu joprojām to, kāds viņš bija.

Ai, cik var sev stāstīt pasakas par to, kā sanāks izmainīties un sākt sakarīgāk dzīvot.. ir tikai vienas vienīgas neizdošanās un mērķa pazaudēšana pārāk drīz.
Man ir nojausma,ka neviens no maniem sapņiem man nesanāks, jo es neprotu uzņemties un izdarīt lietas līdz galam. Nebūs.
Bet vai tas ir iemesls pārtraukt mēģināt? Noteikti nē. Kas gan būs mana dzīve bez veltīgiem mēģinājumiem kaut ko sasniegt?
Izgāšanās un solījumu laušana pašai sev ir mana lielā prasme un aizraušanās.

Tomēr te ir vērts ierakstīt arī kaut ko vairāk, iespējams.
Esmu nostalģisks cilvēks, t.i., man patīk iemūžināt dažādus notikumus dzīvē un izjust nostalģiskas izjūtas. Iemūžināt - ne tikai foto formātā, ne tikai rakstot (tas gan tiek darīts ārkārtīgi maz pēdējā pusgada laikā), bet arī ieslidinot somā kādu priekšmetu, nevienam neredzot, kas atgādinātu vēlāk par to konkrēto notikumu vai dienu. Arī to gan es pedējā pusgada laikā daru reti. Varbūt nav notikumu? Varbūt nav nekā tāda, kas šķistu pietiekami vērtīgs, lai gribētu sev pēc pāris dekādēm par to atgādināt? Man patiesi nav ne jausmas. Varbūt neapzinos vēl to kristālskaidri, bet notikumu piefiksēšana ir zaudējusi nozīmīgumu? Vai arī šī vieta, pilsēta, ir ar pārāk maz notikumiem par pēdējiem diviem gadiem radījusi un viss, kas man ir šeit, ir pagātne, ar ko sastapties un tādēļ iezogas neatvairāmā nostalģija? Visticamāk, ka tā.

Pēdējās divās dienās izdzīvotā smeldze ir mani nogurdinājusi. Tomēr, rītdien es būšu tikusi ārpus nostalģijas važām, jo pilnībā pieslēgšos nākotnei.

Nostalģija nudien nevar būt labdabīga un šī vieta kļuvusi bīstama savā ziņā. Vienīgais, kā izbēgt, ir doties prom.

Neizpratne. Skumjas. Vilšanās. Vēl kaut kas? Vēl kaut kas. Protams. Kaut kas.
..Šim vajadzēja būt citādi. Es gan šoreiz sev apziņas dzīlēs nebiju atklāti ieskicējusi ainu, kā es gribētu, lai ir, bet sajūtas vēsta par pārāk plašu negatīvo izjūtu gammu. Tātad tomēr biju gan. Es tomēr gaidīju, ka būs izteikts prieks, tāds, kas nav jāizdomā.
Atkāpe.

Es nevaru izdabūt vārdus no sevis. Man tik grūti nākas apjēgties. Cik neskaidras tomēr ir tās apziņas dzīles! Mānīgi atklājamas. Varbūt nevajadzētu mēģināt. Es meklējos kaut kā, kā nemaz nav. Man pat nav mērķa. Ja ir mērķis, nav plāna. Ja ir plāns, mērķis neder.
Es sevi vairs nepazīstu. Nē, es sevi vairs negribu pazīt. Es negribu uzspiest cilvēkiem to, kas esmu. Nekam, kas man sakāms nav nozīmes, nevienai asociācijai nav vērtības. Tomēr..meklējot to, kas cilvēkiem interesē - viegli. Dalīties ar to, kas interesē ir viegli. Tomēr interese ir vienpusēja.
Nē.
Ielas nogurdina. Vienaldzība lēnām nogalina. Es neprotu būt lielpilsētniece.
Atkāpe.

Cik trausla ir skaidrība.
Es rakstu, jo man nav, ko teikt. Es rakstu abstrakti, jo man nav skaidru domu.
Nu, kā lai ar sevi sadzīvo? Haoss. Sirdī kaut kas būtu kā iedurts. Stingums.
Es nezinu, ko man iesākt. Man ir tik daudz, ko vēl mācīties. Drīz attapšos.
Man nav zelta sirds. Esmu ļoti sevi pievīlusi. .

Var jau visu uzrakstīt 3 teikumos, ne muļķīgās atkāpēs. Bet tad man rūpētu lasītājs, ne rakstītājs vairāk.