The world is up and it’s crazy un man ir ārkārtīgi drūmi un es negribu, lai ir. Un es negribu, lai man jāmeklē citos cilvēkos tas happiness, es gribu justies pašpietiekama. Es gribu sevi kā savu labāko draugu un svētīt sevi pati. Bet tā tas nenotiek, jo social being i am. Tad nu katra komunikācija vai nu ir pārlieku brīva ,nepiespiesta, vispusīga un patiesa, vai arī apslēptu agresiju raidoša, pārāk abstrakta un citā frekvencē, bet vēl patiesāka.
Un tie cilvēki, kas gaida lietas un, kad sagaida lietas, ir pārlaimīgi un tad prasa vēl no tevis priecāties un tu nesaproti, par ko
Un man tāda sajūta, ka vārdiem nav jēgas un runāšana nav pat sudrabs, bet lēts bleķa gabals, kas nevienam, itin nevienam nederīgs, vien kukaiņiem lietus laikā par nojumi. Ģenerēju vārdus un emocijas sarunās, pat automātiski, tāpēc viegli, bet viss ir izrāde un pasīva agresija, un nemieri.